Meklē īsākas rindas

Medzes pagasta Tāšos dzīvojošā Santa Sīle atzīst, ka zobārstu trūkumu var just.

“Te, mūsu galā, jau vispār nav zobārstu, tā ka jābrauc, piemēram, uz Priekuli. Tuvākā vieta gan sanāk Grobiņa, bet tur mūžam ir ļoti garas rindas. Esmu interesējusies par zobārsti Baibu Andersoni Grobiņā, bet pie viņas ļoti ilgi jāgaida. Ja aiziet bez pieraksta, iespējams, var tikt, bet tad atliek vien cerēt, ka tomēr paņems.”

S. Sīle pie ārstiem brauc uz Liepāju. Viņa zobu speciālistu apmeklē vismaz reizi gadā un vienmēr tiek pierakstīta jau uz nākamo vizīti.

Sieviete uzskata, ka problēma ir ne tikai zobārstu trūkums Dienvidkurzemē, bet arī attālums līdz šiem speciālistiem. Tāpat pakalpojumu cenas, kas, viņas vārdiem, ir šausmīgas.

“Nedzīvojam ilūzijās, ka katrā ciemā jābūt zobārstam, bet Grobiņā vajadzētu vairāk.

Viņu maz, nestrādā garas stundas, un pieņemšanas laiki ir tādi, ka strādājošam cilvēkam citreiz nav pat ko mēģināt sēdēt dzīvajā rindā. Ja ārsts strādā no pulksten 8 līdz pulksten 12, tad kurš tur var darbadienā tikt?” jautā S. Sīle.

Tāpat ne no visām vietām pieejams transports, kas iedzīvotājus līdz zobārstam nogādātu konkrētos laikos.

“Visām tantēm nav mašīnas, ir jābrauc ar autobusu, bet, piemēram, no Tāšu ciema šāds transports neiet. Vispirms jātiek līdz Vērgalei.”

Tāpēc no Tāšiem daudzi ar savu auto braucot uz Kuldīgu, jo īpaši, ja ir akūtas sāpes un palīdzība nepieciešama pēc iespējas ātrāk.

“Cilvēki stāsta, ka tur zobārsts gan pieņem ātrāk, gan jāmaksā mazāk,” zina teikt Santa.

Izvēlas braukt uz Kuldīgu

Ploceniece Aiga Tomaševska savus bērnus ved pie zobārsta uz Grobiņu, bet pati brauc uz Liepāju, jo tur pierakstīties bijis vieglāk nekā Grobiņā.

Reiz viņai bijis akūts gadījums un steigā palīdzību meklēja Liepājas klīnikā, tad tur arī palikusi.

Bērnus sākusi vest pie zobārstes Ligitas Birzes, kas pērn aizgāja pensijā, bet tagad atvases uzticējusi dakterei Baibai Andersonei.

“Neviens no manējiem par viņu nav sūdzējies, vienīgi, ka ilgi jāgaida rindā, reiz – pat pusotru gadu. Zinu, ka cilvēki pie viņas sēž arī dzīvajā rindā, ja pavisam traki. Paldies Dievam, ka mums šāda vajadzība nav bijusi, bet nešaubos, ka nepieciešamības gadījumā viņa palīdzētu,” saka A. Tomaševska.

Dzirdējusi, ka arī kaimiņi labprātāk brauc pie zobārsta uz Liepāju, kur dakteru izvēle lielāka un rindas īsākas.

Savukārt kazdandzniece Daiga samērā reti meklē zobārstu, bet, kad jālabo zobi, tad piesakās pie vienīgās Aizputes zobārstes Indras Liepiņas.

“Protams, ir jāpagaida, līdz pienāks rinda, bet es citur nemeklēju. Vienreiz gan gribēju tikt pie zobārstes pēc iespējas ātrāk, jo man bija zobam atlūzis gabaliņš. Taču tajā laikā daktere slimoja, un vajadzēja gaidīt vairākas nedēļas, līdz viņa pieņēma.

Es jau sāku domāt, ka zobu zaudēšu, bet beigās to salaboja, un turas vēl tagad,”

paciente ir pateicīga.

Ja strādā tikai viena daktere, tad citādāk nevar būt, kā jāgaida garā rindā, Daiga ir saprotoša. Viņai tikai žēl, ka Aizputē vairs nav protēzista kā agrāk, jo šis pakalpojums nepieciešams daudziem cilvēkiem.

Daigas bērni un mazbērni pie zobārsta brauc uz Kuldīgu, kur ir arī higiēnists.

“Viņi tur iekārtojušies klīnikā un ir apmierināti, kaut arī gabals jābrauc. Neesmu dzirdējusi, ka būtu bijis ilgi jāgaida rindā,” saka Daiga.

Bērnu zobārstiem vislielākais deficīts

Pie Grobiņas zobārstes Agneses Pušpures šobrīd ir aptuveni pusotru mēnesi gara rinda, bet vēsākos mēnešos, kad cilvēkiem vairāk laika veselības uzlabošanai, esot jāgaida divi mēneši.

Daktere saka, ka zvanot arī cilvēki, kuri lūdz pieņemt steidzami, bet ne vienmēr viņa var akūtā gadījumā pieņemt uzreiz.

A. Pušpure agrāk ārstēja arī bērnus, bet, sākot pirms pusgada strādāt Grobiņā, atteicās no mazajiem pacientiem. Šobrīd bērnus  pieņem tikai viena novada zobārste – B. Andersone.

Tas nozīmē, ka novada bērniem līdz 18 gadu vecumam jau ilgstoši nav pieejami tiem pienākošies valsts apmaksātie zobārstniecības pakalpojumi, kas ir sevišķi svarīgi akūtās situācijās.

Pāvilostā jūlija vidū kabinetu atvērs daktere Marta Jakuša, un viņa būs otra zobārste, kas pieņems bērnus.

Pašvaldība dakterei piešķīrusi dienesta dzīvokli Pāvilostā, kā arī kabinetā sakārtojusi kanalizāciju un ūdensapgādi atbilstoši obligātajām prasībām.

Zobārste pieņems pacientus telpās, kur agrāk bija ģimenes ārsta prakse. M. Jakuša strādā arī Baldonē un Lubānā. Viņai jau ir pieci krēsli, kā saka medicīnā, un Pāvilostā būs sestais.

Šobrīd gan nav skaidrs, cik liela būs kvota – valsts finansējums, saka Dienvidkurzemes novada pašvaldības Veselības aprūpes centra vadītāja Vija Jablonska.

“Valstī ir likums, ka bērniem līdz 18 gadu vecumam zobārstniecība ir bez maksas, bet mums šādi zobārsti nav pieejami, kur nu vēl – par velti.

Daktere Jakuša uzrakstīja iesniegumu Nacionālajam veselības dienestam un trīsreiz to apmeklēja, lai atrisinātu kvotas jautājumu. Pirmajā brīdī viņai atbildēja, ka kvotu nav, bet pēc laika nelielu tomēr atrada.”

V. Jablonska sola 15. jūlijā sazināties ar NVD un noskaidrot precīzu kvotas lielumu, turklāt solīts, ka nākamgad tā būšot lielāka nekā šogad.

“Tā jau maz bērnu laukos, maz dakteru reģionos, un  viņu nepieejamība ir īstas šausmas,” viņa pauž sašutumu.

Priekules slimnīcas poliklīnikā 2. jūnijā sāka strādāt zobārste Daina Ķeizare, un drīz vien pie viņas jau izveidojās rinda.

Jūnija vidū vairs nebija iespējams pierakstīties uz jūliju, pastāsta Priekules slimnīcas galvenā medicīnas māsa Olga Niedola.

“Pieredzējusī daktere strādā arī Liepājā. Pie viņas nāk tie cilvēki, kuri brauca uz Liepāju, kā arī jauni pacienti,” O. Niedola atklāj, ka nav bijuši nepieciešami īpaši piedāvājumi, lai zobārsti ieinteresētu par darbu Priekulē.

“Mēs vienkārši uzrunājām, un viņa piekrita.”

Tagad Priekules slimnīcā ir divi zobārsti, katrs strādā savās dienās – ukrainis Oleksijs Burjaks pieņem pacientus otrdienās un piektdienās, D. Ķeizare – pirmdienās, ceturtdienās.

Savukārt Nīcā ir pretēja situācija. Kopš zobārste Valda Sisene pagājušajā gadā aizgāja pensijā, viņas vietā atrast citu dakteri nav izdevies.

Pašvaldība piedāvāja Nīcas ambulancē nomāt telpas, kurās ir nepieciešamais aprīkojums un nodrošināta vides pieejamība, varēja speciālistu nodrošināt ar dzīvokli, taču neizdevās nevienu sarunāt strādāt Nīcā.

Absolventi paliek Rīgā

Studijas beigušie jaunie zobārsti maz izvēlas strādāt ārpus galvaspilsētas. “Jaunie speciālisti domā, ka reģionos viņiem nebūs, ko darīt. Es nezinu, kā viņiem to izstāstīt, ka tieši būs, ko darīt, un vēl paliks pāri,” saka Grobiņas zobārste A. Pušpure.

“Laikam jau tāpēc, ka viņi ir jauni un Rīga liela, grib palikt tur.

Katrā ziņā pirmā doma nav – es iešu strādāt uz novadu, tā bija jau tad, kad es mācījos. Nezinu, kā jaunos ārstus stimulēt.”

Rīgas Stradiņa universitātes Zobārstniecības fakultātes prodekāne Inguna Rence-Bambīte pastāsta, ka interese par zobārstniecības studijām RSU ir nemainīgi augsta: “Pēdējos gados konkurss uz vienu studiju vietu svārstās no 7,7 līdz 11,2 pieteikumiem atkarībā no tā, vai tiek ņemti vērā pieteikumi uz valsts finansētajām (budžeta) vietām vai maksas studiju vietām.”

Pašlaik Zobārstniecības fakultātes latviešu plūsmā studē 249 studenti, un pēdējos gados palielinājies studentu skaits maksas studiju vietās.

“Tas liecina par programmas stabilo reputāciju un augsto pieprasījumu. Līdztekus tam arī ārvalstu studentu interese par angļu valodā īstenoto programmas versiju ir ievērojama,” turpina augstskolas pārstāve.

Pēc studiju beigšanas absolventiem ir iespēja nekavējoties uzsākt klīnisko praksi, strādājot par zobārstiem, kā arī turpināt izglītību rezidentūrā vai doktorantūrā, ja viņi vēlas specializēties vai veidot akadēmisko karjeru.

“Fakultāte nevar ietekmēt absolventu lēmumus par prakses uzsākšanas vietu. Tomēr ir zināmi gadījumi, kad studenti, kuri mācās maksas studiju vietās, saņem pašvaldību līdzfinansējumu studiju maksas segšanai – ar nosacījumu, ka pēc studijām viņi uz noteiktu laiku strādās konkrētajā novadā vai pašvaldībā.

Tāpat dažas pašvaldības piešķir stipendijas zobārstniecības studentiem ar mērķi veicināt jauno speciālistu piesaisti reģioniem, kur ir izteikts zobārstu trūkums,” 

I. Rence-Bambīte uzskata, ka šāda sadarbība starp studentiem un pašvaldībām var kalpot par efektīvu mehānismu, lai nodrošinātu vienmērīgāku veselības aprūpes pieejamību visā Latvijā.

Pašvaldībām ir vairāk jāaktivizējas

Sanita Intlere, Veselības ministrijas Veselības nozares galvenā zobārste

Zobārstu trūkums ir ļoti nopietna problēma ne tikai Dienvidkurzemē, bet visos reģionos.

Lielākā daļa šo speciālistu koncentrējas Rīgā, bet nav saprotams – kāpēc, jo reģionos darba ir daudz vairāk un cenu kategorija daudzmaz līdzīga.

Rīgas klīnikas noteikti nav dārgākas par Liepājas, Ventspils vai citām klīnikām.

Es domāju, ka kādā mērā pie vainas pašvaldību pasivitāte, bet tām jābūt aktīvām, lai piesaistītu jaunos speciālistus. Viņi labprāt dodas uz reģioniem, tikai trūkst informācijas par darba iespējām.

Katrā pašvaldībā vajadzētu kādu programmu vai profesionālās orientācijas novirzienu, lai jaunieši iepazītu profesiju.

Jāsāk jau no vidusskolēniem, ar tiem bērniem, kuri dzīvo uz vietas, lai viņi pēc studijām nepaliktu Rīgā.

Šobrīd galvaspilsētā paliek lielākoties cilvēki no laukiem, no reģioniem.

Kurzemes lielajām pilsētām – Liepājai un Ventspilij –, domāju, nav nodarīts pāri zobārstu skaita ziņā, bet mazākās pilsētās – Skrundā, Saldū un citās – vietvara droši vien teiks, ka viņiem ir par maz speciālistu.

Es noteikti piekristu, taču bumba ir pašvaldību pusē.

Gan Latvijas Zobārstu asociācija, gan es atbalstīsim jebkuru aktivitāti, kādu piedāvās pašvaldības. Tās var nodot informāciju caur studentu pašpārvaldi, kas to nosūtīs tālāk dažu minūšu laikā.

Pašvaldībās jāveido programmas cilvēku atgriešanai, jo ir ļoti būtiski, lai jaunie speciālisti atgriezos atpakaļ tur strādāt. Ik novadā vajadzētu apņēmīgam cilvēkam atbildēt par šo novirzienu.

Informēšana ir svarīga. Piemēram, RSU Zobārstniecības fakultātes 4. kursam vasarā ir lielā klīniskā prakse. Ir uzņēmēji, kuri sūta uz katedru informāciju, ka viņi labprāt gaidītu studentus, bet ir arī pasīvi kabineti. Pie viņiem zobārstam būtu darba vieta un pieraksts visai vasarai, taču neaicina pie sevis praksē.

Ja negrib paši, var pateikt vietējai pašvaldībai, lai tā sūta centralizēti informāciju par iespējamām prakses vietām zobārstniecībā.

Trūkst koordinatoru uz vietas, pašvaldībām ir jāaktivizējas.

Kad bijām reģionālajā vizītē Liepājā, tur dažas vasaras prakses vietas vēl bija brīvas un es ātri tām noorganizēju savus studentus.

Skaitļi

Zobārsta apmeklējumu skaits 2024. gadā

• Baibas Andersones privātprakse Grobiņā – 285;
• Indras Liepiņas privātprakse Aizputē – 280.

Avots: Nacionālais veselības dienests

Uzziņai

– Bērniem līdz 18 gadu vecumam tiek nodrošināti valsts apmaksāti zobārstniecības pakalpojumi. Reizi gadā no 2 līdz 18 gadu vecumam viņiem apmaksāta arī zobu higiēna.

– Divas reizes gadā zobu higiēnas pakalpojumus bērni var saņemt 7, 11 un 12 gadu vecumā.

– Līdz 18 gadiem apmaksā arī pirmreizēju ortodontisko konsultāciju.

– Līdz 18 gadu vecumam (neieskaitot) sestdienās nodrošināti valsts apmaksāti zobārstniecības pakalpojumi pēkšņos un steidzamos gadījumos.

Avots: Nacionālais veselības dienests

Es domāju tā: Kāda ir bijusi jūsu pieredze ar zobārstiem?

Aleksandrs no Grobiņas:

– Zobārstu apmeklēju retāk, bet higiēnistu gan divreiz gadā. Pašlaik gan tieši esmu zobu labošanas procesā, bet ne Latvijā. Izvēlējos to darīt Īrijā, jo tur dzīvojam jau pāris gadu.

Higiēnistu gan ar sievu vienmēr apmeklējam tepat Grobiņā. Tā procedūra šķiet savādāka nekā ārzemēs, bet mums patīk, nekad slikta pieredze nav bijusi.

Imanta no Vērgales puses:

– Esmu bijusi pie zobārstiem gan Liepājā, gan Grobiņā. Abās pilsētās viss patika, pieredze bija laba.

Īstenībā nekad neesmu baidījusies iet pie zobārstiem. Laikam bērnībā nebija tādas reizes, kad varētu rasties trauma, bailes.

Neteiktu, ka eju labprāt, bet eju, ja vajag. Visai bieži šos speciālistus gan tagad neapmeklēju.

Viktors Zaicevs, dzīvo Grobiņā:

– Esmu gājis pie zobārsta Grobiņā. Izraut zobu izmaksāja 120 eiro. Vajadzēja, tāpēc gāju, bet summa ir briesmīga! Grobiņā arī ļoti ilgi jāgaida rindā – vismaz gadu.

Gribētu arī tagad izraut divus zobus, bet nezinu, vai labāk braukt uz Priekuli pie ukraiņa vai gaidīt Grobiņā. Mūsu galā noteikti pietrūkst speciālistu, tāpēc jau tās rindas ir tik garas.

Raimonds Hibners, dzīvo Sakas pagastā:

– Pie katra zobārsta gājis citādi. Pirmā reize nebija laba, bet skolas laikā man bija ļoti laba zobārste. Pēc viņas bailes ne no viena vairs nebija.

Bet kaut kā, paliekot vecākam, atkal palika bail no tā zobārsta. Tāpēc tagad jau vairākus gadus, kopš dzīvoju Dienvidkurzemē, vairs neesmu bijis un arī neplānoju iet.

Elīna Ozoliņa no Otaņķu puses:

– Ir bijis dažādi, bet īsti pie zobārstiem nepatīk iet. Protams, ja vajag, tad eju. Bet man vispār šķiet, ka cilvēkiem pārsvarā ir bail no zobārstiem. Nekad vēl neesmu satikusi kādu, kurš tur ietu labprātīgi.

Ar ģimeni vienmēr esam braukuši pie visiem ārstiem uz Liepāju, tāpēc grūti spriest, vai laukos tā pieredze ir savādāka.