Šonedēļ Lauku konsultāciju birojā Eiropas Savienības finansētā projekta laikā sākās mācības piena ražotājiem par to, kā saimniecībā nodrošināt slaukuma higiēnas un obligāto nekaitīguma prasību ievērošanu. Interese ir pārsteidzoši liela. Kursiem pieteikušies trīdesmit cilvēku no visiem Liepājas rajona pagastiem. Tie galvenokārt ir mazo un vidējo ganāmpulku īpašnieki, kuriem ražošanas nodrošināšanai ir svarīgs katrs nopelnītais santīms.

Ražotāji atkal jaņos

“Esmu šeit, lai papildinātu zināšanas un dzirdētu, kā izslaukt vairāk piena un nodrošināt tam augstu kvalitāti,” tā savu nodomu apmeklēt nodarbības definēja Nīcas pagasta zemnieku saimniecības “Kursas” īpašniece Silvija Blindže, kas lopus aprūpējot kopīgi ar vīru Jāni.

Arī Rita Izkapte no Vērgales pagasta cer, ka ziemā, uzkrājot jaunas atziņas, spēs nodrošināt ražīguma pieaugumu ganāmpulkā, kurā pašreiz esot 10 slaucamas govis. Pienu viņa pārdodot akciju sabiedrībai “Talsu piensaimnieks” un uzskatot, ka situācija samaksas ziņā, gadiem ejot, pamazām uzlabojas. Tomēr inflācijas tempi cenai turoties līdzi, tādēļ arī piena izmaksas kļūstot aizvien augstākas un nekāda lielā peļņa saimniecībai nesanākot. Vērgalnieci satraucot tas, ka pārstrādātāji un tirgotāji nesamērīgi paaugstinājuši produkcijas realizācijas cenas un veikalā par paku piena tagad no pircējiem pieprasa jau vairāk nekā 70 santīmu. Tas nozīmējot to, ka ražotāji atkal ir atstāti jaņos, jo, precei sadārdzinoties, viņi joprojām nopelna vismazāk.

Kaut gan Durbes novadā enerģiski darbojas Māra Petrēvica vadītā kooperatīvā sabiedrība “Dzēse”, uz Talsiem savu slaukumu sūta arī padonniece Maija Matvejeva, kas pašlaik aprūpē 7 govis. Apsēdusies blakus kolēģei no Vērgales, viņas mācību pārtraukumā pārrunāja problēmu par piena pārdošanu pārstrādātājiem Lietuvā. Kā tas nākotnē atsauksies uz vietējo ražošanu? Kaimiņvalsts konkurences ziņā jau tagad ir jūtami apsteigusi Latviju – tur ir lielākas ražošanas jaudas, kas atļauj piedāvāt lauksaimniekiem augstākas iepirkuma cenas. Pārdodot kaimiņiem mūspusē slaukto pienu, lietuviešu pārākums tiek tikai atbalstīts. Vērgalniece šauboties, vai tad, kad mūsu piena ražotāji lietuviešiem vairs nebūs vajadzīgi, vietējie pārstrādātāji viņus spēs pieņemt atpakaļ piegādātāju pulciņā.

Rokas saista kvotas un citi nosacījumi

Tikpat neskaidrs piena ražotājām esot jautājums par kvotām. “Kā mēs varam pie cita pārstrādātāja aiziet, ja savas saistības esam izpildījušas, bet papildu kvotas nav iespējams saņemt? Arī valstij šogad tās esot piešķirtas gaužām maz,” zemnieces sprieda. Iespējams, tieši šīs šaubas gan Ritai, gan Maijai likušas palikt uzticīgām Latvijas piena pārstrādes uzņēmumiem, kaut gan viņu piedāvātā samaksa ir zemāka.

20 slaucamu govju ganāmpulku Nīcā aprūpē Mārīte Katlapa. Slaukumu viņa piegādājot Otaņķu pagasta kooperatīvajai sabiedrībai “Laura”, kas pašlaik sadevusies rokās ar “Dzēsi”. Prasības piena kvalitātei tiekot izvirzītas augstas, taču tad, ja tās tiek izpildītas, samaksa par dažiem santīmiem palielinoties. Piena lopkopēja atzina, ka ļoti sarežģīti esot atrisināt lopbarības sagādi, jo zemniekiem trūkst piemērotas tehnikas. Iegādāties to nav cerību, jo tik lielu naudu, cik tā maksā, ar pāris desmitiem gotiņu kūtī nav iespējams nopelnīt.

Nīcas pagastā siena preses pieder tikai diviem lielāka apjoma saimniekotājiem. Dainis Skrodis esot atsaucīgs un ejot palīgā arī kaimiņiem, taču tikai līdz brīdim, kamēr pašam jāvāc lopbarība savam prāvajam ganāmpulkam. “Tā pērn man vairākas pļavas palika nenokoptas. 13 hektāru aizgāja postā,” pasūrojās lauksaimniece.

Pagājušā gada nogalē izskanēja ziņa, ka zemniekiem ir radīta iespēja pienu pircējiem piegādāt svaigā veidā. Tomēr Mārīte šaubās, ka tas būs tik vienkārši izdarāms. Lai saņemtu atļauju, jānokārto dažādas formalitātes. Tas viss prasa gan laiku, gan naudu. Taču piensaimnieki jūtas gluži kā piesaistīti savai saimniecībai. Ne velti aizvadītajā gadā tika aktualizēts projekts par aizvietotāju statusa ieviešanu. “Atļauja tirgot svaigu pienu mums it kā ir dota, tomēr nez vai šī lieta zemniekiem atmaksāsies, ja pirms atļaujas saņemšanas būs jāmaksā nauda, lai katrai govij nodrošinātu analīzes,” sprieda nīceniece.

Kur paliek bioloģisko saimniecību piens

Piemājas sainiecības “Kalēji 3” īpašnieks Medzes pagastā ir Vladimirs Levāns. Kopā ar sievu viņš aprūpē četras gotiņas, bet slaukumu iegādājas tuvākie kaimiņi. Tas ļaujot nodrošināt gan zemes apstrādi pavasarī, gan novākt ražu rudenī. “Badā neesam, bet arī par turīgiem sevi nosaukt nevaram,” sacīja medzenieks.

Bioloģiskais lauksaimnieks Andris Briķis no Tadaiķiem pastāstīja, ka viņa saimniecībā saražotais piens jau gadiem tiek liets kopā ar to slaukumu, ko iegūst konvencionālās lauksaimniecības piekritēji. Tādējādi Briķi ciešot prāvus zaudējumus. Tomēr citas iespējas viņiem nav, jo mūsu pusē bioloģisko lauksaimnieku ražotā piena pārstrāde nav nodrošināta. Latgalē kolēģiem šajā ziņā klājoties labāk, jo tur šāda pārstrāde ieviesta, un veselīgais piens tiekot pildīts tumšās pudelēs, lai pircēji to varētu atšķirt. “Dzīvojam un strādājam ar cerību, ka arī mūsu pusi sasniegs tādas izmaiņas,” sacīja tadaiķnieks, taču neuzdrošinājās prognozēt, kad tas varētu notikt.

Kursu vadītāja Vita Cielava teica, ka nedrošību par rītdienu maza un vidēja apjoma piena ražotājiem rada tas, ka viņi nevar saņemt Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstu. Uz to var pretendēt tikai tās saimniecības, kur ganāmpulks sasniedz 50 un vairāk govju. Turklāt jābūt šķirnes dzīvniekiem, kas ir sertificēti.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Tadaiķnieks Andris Briķis cer, ka bioloģiskajā saimniecībā ražoto pienu nākotnē varēs realizēt izdevīgāk, nekā tas noticis līdz šim.