liepajniekiem.lv
Tagad ir pagājuši seši gadi un jaunā sieviete ir uzņēmusies lielu daļu no saimniecības darbiem.
Pabūt divatā – neiespējamā misija
To, ka dzīve laukos ir smags darbs, Dita zināja jau sen. Taču viņa nebija rēķinājusies, ka laika nepietiks arī privātajai dzīvei.
“Vasaras sezonā es vīru praktiski neredzu, jo dienu un nakti viņš ir druvā. Ziemā es viņu redzu visbiežāk. Laiks izklaidēm ir ļoti ierobežots, un dažkārt tā nav nemaz, jo reālu brīvdienu mums nav, lopi jākopj visu laiku. Teikšu tā: mēs vienkārši ķeram momentus.
Ja zini, ka lopi ir paēduši un viss ir padarīs, tad vienkārši jāķer mirklis un jāizskrien no mājas.”
Dita pastāsta, ka arī kaut ko saplānot esot pagrūti, jo jārēķinās, ka līdz pulksten 17, kad tiek slauktas govis, viņiem ir jābūt atpakaļ.
Vienreiz gan jaunajai ģimenei tomēr sanācis aizbraukt uz Tērveti. “No rīta padarījām darbus un ātri mukām prom,” viņa smej.
Plānos ir arī delfinārija apmeklējums. Nu jau to plānojam aptuveni piecus gadus, smaidot atklāj Dita.
Visbiežāk viņiem izdodas apmeklēt bērnu ballītes vai dzimšanas dienas, kas norisinās pa dienu, nevis vakaros. Bet, ja kaut kas notiek dienas otrajā pusē, tad nereti sanāk ierasties krietni vēlāk nekā citiem visiem, jo pirms došanās ceļā jātiek galā ar saimniecības darbiem.
“Noteikti gribētos, kaut būtu vairāk brīvā laika un iespējas kaut kur aizbraukt, bērnus kaut kur aizvest. Nesūdzētos arī par biežākiem brīžiem, kad varētu pabūt divatā ar vīru, aizbraukt uz kādu randiņu.
Bet padarīt kaut ko divatā ir neiespējamā misija. Vienmēr ir jāstrādā vai jārūpējas par bērniem,”
atklāj Dita.
Diendienā darīt vienus un tos pašus darbus un redzēt vienus un tos pašus dažus cilvēkus, līdztekus rūpējoties par divām meitām, Ditai šķiet morāli un fiziski visnogurdinošākais.
Tomēr viņa ir pārliecināta, ka tas ir vieglāk izdarāms laukos, nevis pilsētā.
“Te palaižu bērnus laukā, lai spēlējas. Nav jāuztraucas ne par garām braucošām mašīnām, ne par svešiniekiem. Iedomājos arī, ka būtu jānes bērns vai ratiņi uz piekto stāvu, un šausminos.
Nedomāju, ka tā nebeidzamā burzma mazajiem dotu ko labu,”
viņa pastāsta.
Šobrīd meitenes palīdz pieskatīt Riharda māsas meita Elīna. Vecākā meita Lūcija, kurai ir četri gadi, apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi Durbē. Bet divgadīgā Patrīcija māsai piebiedrosies septembrī.
Sāka novērtēt gaļu
Piemājas saimniecībā “Mazaudari” dzīvo gan truši, gan dažādi mājputni, cūkas un govis. Slaucamas šobrīd ir 36 no 64 govīm, un tas jādara divreiz dienā.
No rīta darbu uzņemoties vīra vecāki, bet vakarā uz stalli dodas Dita ar vīratēvu, jo Rihards pa to laiku uz stalli ved sienu.
“Ja vīramāte nejūtas labi, tad man govis jāslauc abas reizes,”
norāda Dita, pieminot, ka tas aizņemot aptuveni četrdesmit minūtes.
Dita atklāj, ka, lai gan pirms tam govis bija redzējusi vien no attāluma, nonākot jaunajās mājās, sajutusi dzirksteli un uzreiz gribējusi par tām uzzināt visu, ko vien var. Parādījās azarts, smej jaunā sieviete.
Iegūto pienu ģimene nodod kādam Lietuvas kombinātam, ar kuru viņiem parakstīts sadarbības līgums.
Kad Dita ieradusies dzīvot ar Baltaviču ģimeni, viņai dažkārt nācies dzirdēt, ka ir baltrocīte no pilsētas un ka ar skatīšanos neko neiemācīsies. Pašlaik gan vīra vecāki, Elvīra un Jons Baltaviči, ir pateicīgi par vēl vienu palīgu.
“Pirms tam laukos nebiju dzīvojusi. Pārvācoties uz laukiem, ja nemaldos, visu saistībā ar govīm apguvu pusgada laikā.
Iemācījos tās slaukt, sapratu, kad kaut kas ir jādara, kad jābūt blakus, kā palīdzēt. Tad pagāja vēl kāds pusgads līdz droši jutos viena iet arī pie putniem. Pēc tam jau sāku darboties ar trušiem – pētīju, kā par tiem jārūpējas, ievācu informāciju no citiem audzētājiem.”
Trušu audzēšana bija Ditas ideja, jo, kad viena no viņas meitām ilgstoši sirgusi ar dažādām vēdera problēmām, ģimenes ārsts ieteicis uzturā lietot truša gaļu. Tad arī ģimene iegādājusies pirmos pāris trušus.
Tagad tiem ir atvēlēta vesela telpa stallī un Dita rūpējas jau par četrdesmit līdz piecdesmit trušiem.
Dzīvojot pilsētā, bijusī liepājniece neesot iecienījusi gaļu – neēda speķi, gulašu, cūkgaļu. Toties tagad bez gaļas nevarot nekādi.
Dita saka: “Ēdam to, ko audzējam. Tagad saprotu, kas ir īsta gaļa, jo veikalā pirktais vairs nemaz negaršo.” Ģimene ikdienā uzturā lieto pašu audzētus liellopus, trušus, cūkgaļu un broilerus.
Uz pilsētu atpakaļ nebrauks
“Man laukos patīk miers, klusums, ka nav lielās burzmas. Te dzīvojot, var izmantot iztēli – pati domāju, ko darīt, kur iet, ko izaudzēt dārzā.
Pilsēta man asociējas ar to, ka vienmēr jāskrien pa galvu pa kaklu.”
Viņa gan nenoliedz, ka ziemas laukos esot īpaši drūmas, jo, ja pilsētā ir vairāk iespēju negarlaikoties, laukos par izklaidi varot pārvērst vien sniega šķūrēšanu.
Pēc sešiem laukos nodzīvotiem gadiem Dita atzīst, ka uz pilsētu atpakaļ vairs nemaz negribot.
“Kad man piedzima pirmā meitiņa, es Liepājā nodzīvoju trīs nedēļas. Man galva tur sāpēja!
Es ticu, ka jauniem cilvēkiem ir vajadzīgs posms dzīvē, kad viņi kārtīgi iztusējas, izskrienas pa pilsētu.
Pati to nepiedzīvoju, bet nejūtos tā, it kā kaut ko būtu palaidusi garām. Tagad drīzāk jau domāju par to, ka varēsim vairāk kaut ko ar vīru padarīt divatā, kad bērni paaugsies,” viņa stāsta.
Laukus pamest nebūtu gatavs arī Rihards, kurš tur ir nodzīvojis visu mūžu. “Es pat nevaru iedomāties savu dzīvi pilsētā,” atklāj vīrietis.
Nepieciešamības gadījumā viņš gan nebūtu gatavs pilnībā pārņemt visus vecāku veiktos saimniecības darbus, jo to apvienot ar savu pamatdarbu novada Komunālajā pārvaldē būtu grūti.
Jaunais pāris jau apsprieduši, ka nākotnē labprāt pārietu tikai uz gaļas lopu un graudu audzēšanu.
Iespējams, ka tad Ditai arī būtu iespēja pašai atrast darbu, neraizējoties, ka jāskrien mājās slaukt govis.
“Vispirms tad vajadzētu iegūt autovadītāja tiesības. Pirms gada mēģināju to darīt, bet ātri vien padevos, jo man bija grūti saorganizēt braukšanas nodarbības. Bija jālūdz, lai kāds pieskata jaunāko meitu, un nokļūt līdz pilsētai arī aizņēma laiku. Kad jaunākā meita sāks iet dārziņā, iespējams, man būs vairāk laika mēģināt vēlreiz.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
