Krūmu ielā 14, kur liepājnieks Jānis Birzkops bez maksas piedāvā plašas telpas un tirdzniecības laukumu, pagājušajā piektdienā bija sapulcējušies daudzi apkārtnes pagastu zemnieki. Gan tie, kas nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību, gan tādi, kas strādā ar konvenciāliem paņēmieniem. Varēja novērot, ka liela vēlēšanās izmantot piedāvājumu viņos mijas ar skeptiskām šaubām.

Aicina pamēģināt vēlreiz

Kā zemniekiem saprotoši teica “Optimistu kluba” vadītāja Skaidrīte Solovjova, tik daudzkārt jau piedzīvotas neveiksmes, ka cilvēkiem vienkārši vairs neceļas rokas kaut ko tādu darīt. Tomēr viņa bija no tiem, kas mudināja pamēģināt vēl vienu reizi. Lai lauku ļaudis iedrošinātu, viņa apsolīja, nevelkot lietas garumā, kopīgi ar topošajiem māksliniekiem un citiem skolu audzēkņiem 21.martā Krūmu ielā 14 noorganizēt visām latviskām tradīcijām atbilstošu pavasara sagaidīšanas sarīkojumu, kurā netrūkšot jautru pārsteigumu, taču galvenā uzmanība tomēr būšot pievērsta lauku labumu tirgošanai liepājniekiem bez jebkādiem starpniekiem.

Tāds sarīkojums mazākos apmēros katru gadu jau notiekot pilsētas centrā pie “Namīna”, taču šeit esot iespējams pavisam cits vēriens – ir plašas telpas un pagalms. Un, kad cilvēki taciņu šurp jau būšot iestaigājuši, varēs sākt domāt par pastāvīgu lauku labumu tirdzniecību. Bet zemniekus, kas vēlētos piegādāt tirgošanai savu audzējumu, varētu palīdzēt koordinēt pagastu lauku attīstības speciālisti, uzskata S.Solovjova. 

Kontrolieri neiebilst

Lai pārliecinātu zemniekus, ka to tagad var darīt, bija uzaicināta gan juriste, gan Pārtikas un veterinārā dienesta inspektore Arita Ķuņķe, kas apstiprināja, ka sarīkojumam, kurš ilgst ne vairāk par trim dienām un kurā paredzēts pārdot arī pārtikas produktus, nekādi ierobežojumi nav paredzami. Gan jau cilvēki paši sapratīšot, ka piens, ko tagad atļauts pārdot 48 stundas, ir jāpaslēpj no karstas saules stariem, lai tas priekšlaikus nesaskābtu, kā arī jāatdzesē pirms vešanas uz pilsētu. Iecere vienīgi esot jāsaskaņo ar pilsētas pašvaldību. “Lūdzu, strādājiet!” viņa mudināja.

Cita lieta, ja iecerēta pastāvīga tirgošanās. Tad gan esot jāsaņem atļauja par ielu tirdzniecību, kas jau ir sarežģītāk, taču arī neesot nekas neiespējams, jo pašlaik noteikumi, kā to uzskatāmi rāda Čiekurkalna pieredze Rīgā, šai darbībai ir vienkāršoti. Un tirgošanās gūst panākumus.

Dzirdot tādus solījumus, viens otrs no zemniekiem pauda dedzīgu vēlēšanos darboties. “Mēs šeit uz visām sienām uzrakstīsim, ka tirgojam tīru Latvijas audzējuma preci un nelaidīsim nevienu starpnieku iekšā, kā tas, piemēram, notiek Pētertirgū, kur ar tādu publiku ir pilns,” teica kāda dzīves rūdīta sieva. Arī ēku īpašnieks I.Birzkops pastāstīja, ka pirms dažām dienām pie viņa ieradies kāds kuldīdznieks vārdā Imants, kurš neesot slēpis, ka ir ļoti ieinteresēts par piedāvājumu.

“To neviens nevar pateikt, kādi būs rezultāti. Tā ir zīlēšana kafijas biezumos. Sāciet ražot, tad arī redzēs, kā ies!” viņš teica klātesošajiem zemniekiem. 

Varbūt prātīgāk sakārtot Pētertirgu?

Tomēr prāvākā daļa lauku ļaužu nespēja atbrīvoties no pesimistiska noskaņojuma važām. Pēc tam, kad bija apskatījis plašās, taču nožēlojamā stāvoklī esošās telpas un noklausījies kolēģu viedokļus, Grobiņas pagasta zemnieku saimniecības “Akoti” īpašnieks Visvaldis Kukuks noskaldīja kā ar cirvi: “Pāris kanniņu piena iztirgot te varbūt arī var. Taču manai saimniecībai tas nav problēmas risinājums.” Viņam pievienojās arī zemnieku saimniecības “Čunči” īpašnieks Harijs Kreicbergs no Medzes. “Es zinu, kas ir tirgus. Gadiem ilgi esmu to pētījis. Šeit nekas nesanāks. Krūmu ielā ir nomale – cilvēki bariem neskries šurp,” viņš sprieda.

 Neesot arī nekādas drošības, ka kādudien neierodas kontrolieri un visu neaizklapē ciet, kā tas vienā otrā vietā jau noticis. “Vai nebūtu prātīgāk, ja sakārtotu Pētertirgu, lai lauksaimniekiem tas kļūtu piejamāks?” rosināja medzenieks. Nez kāpēc tur vilcinās sekot Čiekurkalna kolēģu pieredzei. Vai ir labāk, ja tirgošanās vietas stāv tukšas? Uz divu roku pirkstiem varot saskaitīt, cik tur pašlaik esot cilvēku, kas pārdod savu audzējumu. Noteikumi turklāt spiežot zemniekus maksāt lielu naudu, lai nepazaudētu savas vietas. Kreicbergi audzējot gurķus un tomātus, tādēļ tirdzniecības sezona ir īsa, taču, lai saglabātu vietu tirgū, pa ziemas mēnešiem, kad tā stāv brīva, nācies samaksāt tirgus administrācijai pusotra simta latu. 

Dzīvojam citā Eiropas Savienībā

Bet par kases aparātu ieviešanas nepamatotību ierunājās Bunkas pagasta zemnieku saimniecības “Sudrabkalni” saimnieks Edmunds Valdmanis. Ne Lietuvā, ne Zviedrijā nekas tāds netiekot no lauksaimniekiem prasīts. Vai mēs dzīvojam citā Eiropas Savienībā?

Bioloģiskās lauksaimniecības tirdzniecībā, iztiekot bez starpniekiem, bagātu, kaut arī rūgtu pieredzi uzkrājusi saraiķniece Ilma Ruduša. Viņa ieceri ierīkot Krūmu ielā lauku audzējuma tirgu vērtē pesimistiski. Cita lieta, ka plašums ļautu šeit izveidot bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas centru. Te varētu sakrāt atvesto audzējumu, lai sagatavotu klientu pasūtīto produktu paketes, ko pēc tam nogādātu adresātiem. Protams, S.Solovjovas ierosinājums arī esot visnotaļ atbalstāms. “Svētku uzbangojumi ir laba lieta,” viņa atzina. Tie piesaistītu liepājnieku interesi. Taču tirgošanās katru dienu esot nereāla iecere. Tūlīt virsū būšot instrukcijas un noteikumi.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

 
Zem caurrūsējušas un nemitīgi pilošas pajumtes sapulcējušies, zemnieki dedzīgi diskutēja par tirdzniecības iespējām Krūmu ielā 14.