“Nu jau kādus četrus gadus viņš man te dārzā ieperinājies,” rādot uz baltai bumbai līdzīgu milzu apaļpūpēdi, stāsta Grobiņas pagasta “Āboltiņu” saimniece Iveta Kļava.

Taču viņa nemaz nav dusmīga par nelūgto viesi. Tieši otrādi – par apaļpūpēdi priecājas gan viņa, gan ciemiņi.

I. Kļava atzīst, ka viņai nav ne jausmas, kā pūpēdis nokļuvis viņas dārzā. Visticamāk, vējš būs atpūtis kādas sporas. Interesanti, ka pūpēži dārzā katru gadu parādās citā vietā, un nav iespējams izskaiļot, kur tas notiks. Pērn viens no viņiem pieņēmis tik pamatīgus apmērus, kad tiešām brīnījušies gan paši, gan ciemiņi. Citreiz atkal izaug pūpēžu pudurītis, kādas četras sēnes vienuviet.

“Es pret tiem izturos ļoti saudzīgi – nekustinu, negriežu. Tie parādās, izaug un vēlā rudenī paliek brūni un sačākst. Man pat ļoti patīk šī dabiskā dekorācija,” stāsta I. Kļava. Lai gan viņa dzirdējusi, ka pūpēži varētu būt ēdami, pati nav riskējusi to pārbaudīt. Tāpēc pūpēžu konservu, ar ko pacienāt ciemiņus, viņai nav. Labāk lai tomēr šīs dīvainās sēnes paliek dārzā kā krāšņa rota.

Latvijā lielākā atrastā sēne ir brūnā čemurpūkaine. To 1980. gada rudenī atrada Sauriešos. Sēne sastāvēja no daudzām kopā saaugušām cepurītēm, un, kaut arī atradēji trešdaļu sēnes bija paguvuši apēst, tā aizvien svērusi 10,5 kilogramus.

Milzu apaļpūpēdis pēc augļķermeņa masas Latvijā ierindojams otrajā vietā. 1972. gadā Emburgas apkārtnē atrastās sēnes svaiga augļķermeņa masa bija septiņi kilogrami.

Lai cik dīvaini liktos, no milzu apaļpūpēža patiešām varot pagatavot gardu maltīti. Uzturā var lietot tikai tos augļķermeņus, kuriem iekšējā masa ir balta, vēl nav kļuvusi dzeltenīga. Sēnei novelk apvalku, sagriež šķēlītēs, panē un cep. Kas šādu maltīti garšojuši, atzīst pat labu esam un visiem iesaka pamēģināt.

Viktors Ulberts,
“Kurzemes Vārds” 

Iveta Kļava rāda, cik liels apaļpūpēdis bija izaudzis viņas dārzā pagājušajā gadā.