Gaļas liellopu audzēšana pēc bioloģiskās lauksaimniecības principiem ir viena no nišām, kur Latvijas zemnieki varētu izpausties. Daudzi to arī dara, taču veselīgā un tīrā gaļa līdz pašmāju pircējiem visbiežāk nemaz nenonāk, jo uz ārzemēm to pārdot ir izdevīgāk.

Lai arī ekoloģiskas pārtikas lietošana sabiedrību interesē aizvien vairāk, īsta saskares punkta starp ražotāju, pārstrādātāju un pircēju nav. Par bioloģisko saimniekošanu stāsta Durbes novada “Stoķu” saimniece Silvija Penkule.

Ēd zāli vien
Trīsgadīgās hailandietes jeb Hailandes šķirnes govis Frīda un Fiona te ir tikai smukumam. Kuplais kažoks vienai brūni pelēks, otrai zeltaini brūns, ragi lepni izslieti, kad vējš no pieres papūš krāšņo poniju, var ieraudzīt gandrīz sprīdi garas skropstas. “Riktīgi meža lopi,” smejas Silvija.

Durbes novada Padones “Stoķos” audzē gaļas liellopus. Sākumā pamēģinājuši piena lopkopību, arī cūkkopību, bet tur cenas tā “staigājušas”, ka nemaz nav bijis izdevīgi. Un tad pirms gadiem septiņiem nākusi ideja par pievēršanos bioloģiskajai lauksaimniecībai un gaļas lopu audzēšanai.

“Gaļas lopi bioloģiskā saimniecībā ir ideāls variants,” uzskata Silvija. Govis “Stoķos” visu ēd tikai dabisku – zāli, lapas, zarus, sienu. Tās reizē arī dabiskiem līdzekļiem veido ainavu. Govīm nedod arī graudus un citu spēkbarību.  

Aiziet uz Turciju
Lielos buļļus pie pašreizējām cenām nav izdevīgi audzēt, tāpēc pārdošanai aiziet sešu līdz astoņu mēnešu teļi. Pašlaik patiešām labas cenas nodrošinot izsoles nams Neretas novadā, kur zemnieki liellopus bez starpniekiem var pārdot arī citu valstu gaļas pārstrādes uzņēmumiem. Tā nu teļus no Durbes novada ved pāri visai Latvijai.

“Telītes un bullīši tagad aiziet uz Turciju. Un Latvijā paliek vecu govju gaļa.” stāsta Silvija. Savā laikā vesti arī uz Itāliju, Vāciju – liellopu pārdošana izsolēs tādu iespēju nodrošina. Uzpircējs, kas brauc pa mājām, grozies kā gribi, maksās mazāk, saka zemniece.

Daudzi audzē tikai pašiem
Padonniekiem ir bioloģiskās saimniecības sertifikāts. Pārdošanai gan te audzē tikai lopus. Visu pārējo – kartupeļus, dārzeņus, arī graudus – tāpat audzē ar bioloģiskām metodēm, taču tikai pašu patēriņam.

To, kāpēc Latvijas pircējam ir ļoti maz iespēju iegādāties bioloģiski audzētu gaļu, zemniece skaidro arī ar to, ka visā valstī vairs nav nevienas sertificētas bioloģiskas kautuves. Viena bijusi, bet tā vairs nestrādā. Tāpat nav arī bioloģiska piena pārstrādes uzņēmuma.

Ar dārzeņiem ir mazliet vienkāršāk – to audzētāji var meklēt iespējas pārdot mazumtirdzniecībā. Piemēram, Aizputes pagasta “Kūdrāju” prece nopērkama ekoveikalā Liepājā. 

Jauc ar “Karotīti”
Process mazliet sāk virzīties, bet tas notiek ļoti lēni, Silvija saka par bioloģiskās lauksaimniecības attīstību Latvijā, kas ļautu audzēt, ražot, pārdot un arī pirkt izdevīgi. Tikmēr daudzi zemnieki, kas strādā, izmantojot pēc būtības bioloģiskas metodes, to turpina darīt un nesertificējas. Par vienu no iemesliem šādai izvēlei “Stoķu” saimniece min dokumentācijas kalnus, kam jāizurbjas cauri. Taču tas neesot nekas neizpildāms.

Vēl viena lieta, kas kavē, – šis produkts vēl aizvien ir diezgan neatpazīstams: “Cilvēki jauc ar “Zaļo karotīti”, bet tas nav viens un tas pats!” Un arī īpaši pieejams šis produkts nav. Uz tirgu vest nav izdevīgi – tas prasa laiku un gana sarežģītu dokumentāciju, veikalu nav. 

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 12.marta numurā.

#kvards-20110312-03#

Egona Zīverta foto