liepajniekiem.lv
Daudz sakritību
”Te ir mana bagātība! Un šī ir mana reklāmas seja,” rādīdama sašūtās aitas vilnas stepētās segas, kas darinātas pēc senākos laikos izmantotas metodes, un 60. dzimšanas dienā par dāvanu karti iegādāto rotaļlietu-dekoru aitas izskatā, kam ir liela saistība ar viņas nodarbošanos, saka Dunikas pagasta ”Šneideru” māju saimniece Inese Grante.
”Tev tāda forša aitiņa, saka mani bērni un mazbērni!” viņa piebilst. ”Kādreiz mums saimniecībā bija aitas, tagad vairs nav, šī nu ir vienīgā,” smaidot noteic saimniece.
Viņa stāstījumā par savu papildu nodarbošanos – šūšanu, kas sākta krīzes laikā 90. gados, secina, ka viņas arodā ir daudz sakritību. ”Māju nosaukums ”Šneideri” tulkojumā no vācu valodas nozīmē šuvēji,” viņa piebilst.
Viņas rūpala jeb firmas nosaukums vēl nav izdomāts. ”Par Inesi jau droši vien nesaukšu!” viņa smejoties saka.
Taču, uzzinājusi, ka skanīgais vārds Inese no spāņu valodas tulkojumā nozīmē ”aita” vai ”jērs”, kas ir svēti dzīvnieki, kā arī vēl citā valodā tas nozīmē īpašu talantu, ar humoru un optimismu apveltītā Dunikas pagasta saimniece ļoti nopriecājas par šādu kārtējo sakritību un sajūsmā iesaucas: ”Tas jau tad jau vispār labi!” Iespējams, šādi varētu tikt apspēlēts viņas darinājumu nosaukums.
”Kad ir slikta dzīve, talanti attīstās. Krīzes attīsta radošumu,” par to, kā sākusi šūt segas, stāsta Inese.
”Pāris mēnešu laikā laukos nevienam nebija darba, jo kolhozu vairs nebija. Saimniecības ar lopiem bija. Atdod pienu Piena kombinātam, tas nepaspēj naudu izmaksāt, jo arī vairs nav – likvidējas. Tāpat ar gaļu uz Gaļas kombinātu. Ne tev lopa, ne naudas! Tas bija ļoti skumji!
Ko mēs tik nedarījām, lai nopelnītu naudu, jo bērni skolā taču jālaiž. Un bija periods, kad par pienu maksāja ar sieru un sviestu. Bet es taču bērnam nevaru iedot siera kluci, lai par autobusu ir ko samaksāt,” atminas Inese.
Tad sākušas ievajadzēties segas, kas novērtētas par labu esam. ”Kad izjuka Padomju Savienība, kādreiz iegādātās vatētās segas bija pašķīdušas jeb novalkājušās. Paziņa teica, ka var tādas šūt. Kādreiz jau es šuvu pavisam citādi nekā tagad – nošuj gabalu, iebāž vilnu, atkal nošuj.
Vispār sākums bija ekstrēms, jo man teica, ka vispareizāk šūt ir marlē! Ko ar marli – visus diegus rauj ārā! Tad sāku pamazām saprast, ka ar audumu pavisam cita lieta,” pieredzē dalās šuvēja.
Apdāvina sevi un tuvos
Šūšanas sākums sakritis ar laiku, kad saimniecībā turēts aitu ganāmpulks.
Taču aitas mēdz būt nešpetni lopiņi – laužas ārā no aplokiem, pie reizes izlaiž arī citus dzīvniekus. Pienācis arī laiks, kad aitas vairs nav bijušas izdevīgas – gaļai noiets nav bijis.
No tā brīža līdz mūsdienām Inese vilnu un audumu gādā Lietuvā, kur ir izdevīgākas cenas, un pašai nav tik ļoti jāiespringst ar vilnas sagatavošanu. Tur arī lētāk bijis visos laikos.
”Ja Latvijā tagad jānopērk audums, cik tad tai segai būtu jāmaksā?” viņa norāda uz vienu no atšķirībām.
”Taisa vilnas segu sagataves lielos ruļļos, vilnu iegūst no saimniecības, kurā tur 1000 aitas, kur mazgāšana ir mehanizēta. Kādreiz es 10 līdz 20 maisus pie dīķa mazgāju visu vasaru! Jāteic tā – kā es esmu tikusi līdz šodienai, tas ir bijis diezgan jautri!”
Viņa šūšanā izmanto vecās, labās šujmašīnas, kuras pielāgotas mūsdienu iespējām, piemēram, no rokas griežamām tehnoloģijām uz kājminamo.
Inese savas rokām darinātās segas un spilvenus tirgo, izmantojot reklāmu no mutes mutē. ”Viens nopērk sev vai savam bērnam, novērtē, ka ir labi, un tad jau pakāpeniski apdāvina visus savus tuvos,” teic šuvēja.
Bieži, kad viņa pati dodas uz tirgiem, cilvēki, kuri nu tikai iepazīst Inesi un viņas deķus un ķiseņus, gandrīz vienmēr nosecina: ”Dārgi gan!” Taču Inese piemetina, ka vēl vairāk un dārgāk būtu, ja savus šuvumus dotu uz kādu veikalu vai interneta veikalu.
Viņai pieredze ir. ”Ja sega pie manis maksā 80 eiro, tad, kad tās nonāca interneta veikalā, maksāja 300 eiro! Pāris segas tur pārdevu, un viss izbeidzās,” viņa stāsta.
Nav skaidrības par nākotni
Inese kopā ar dzīvesbiedru saimniecībā tur nedaudz vistu un ”bišķi liellopus”. ”Tos sākām audzēt no izčibējušas piena lopkopības pirms pieciem gadiem. Piena cena nebija noteicošais, lai atteiktos no piena lopkopības, lielu lomu nospēlēja veselība – kājas sāka sāpēt, rokas. Brīvdienu arī dabūt nevari.
Kādreiz varēja kādu cilvēku palīgos uz kādu dienu dabūt, lai izslauc lopus, tagad ir praktiski neiespējami atrast! Vai esi slims vai vesels – jāceļas un jāiet!” norāda Inese.
Liellopus realizē tepat pie vietējiem ražotājiem. ”Cilvēki sāk pieprasīt mājas gaļu un roku darinājumus. Liela daļa, kuri ir laukos, sāk vairāk domāt par sevi, vairāk audzē sev un piedomā, ko ēd. Ja kādreiz visu nolikvidēja, jo visu var nopirkt – kam man jāaudzē, – tagad atkal ir otrādi – lai pašam ir. Jo nevienam nav skaidrības par rītdienu. Kovids šajā ziņā izdarīja vienu labu darbu,” viņa vērtē.
Lielākās bažas Inesei ir par to, ka lauki paliek arvien tukšāki, daudz māju aiziet postā. ”Vidējas vai mazas saimniecības bieži zemes nomāja no kaimiņa. Taču kaimiņš izlemj: ņemšu un pārdošu, bet nevis kaimiņam, bet kādam, kuram ir nauda. Ja bija 10 govis, nevar vairs turēt, jo nepietiek, kur ganīt un sienu savākt. Siltumnīcas neturēsi, jo līdz tirgum tālu,” viņa salīdzina.
”Tie mazie zemnieki šādi arī aizies, likvidēsies. Tie, kuri ir, paliek veci. Jauniem saimniekiem ar tik mazu skaitu, kāds bija mums – 12 līdz 15 govis, nav izdevīgi.”
Inese teic, ka tagad nodarbojas vēl ar visādiem niekiem, piemēram, ķiploku audzēšanu, lai vienkārši pati sev var gūt mieru!
”Esmu čakla meitene, darbu atrodu un protu sameklēt! Jau pāris gadus domājam, ka šis būs pēdējais gads arī ar liellopiem. Bet vēl pieci gadi līdz pensijai.
Kas to lai zina, vai tad, kad man būs jāiet, pensijas vecums nebūs no 67 gadiem?” pauž saimniece. ”Ja būtu kā vecos laikos, kad 55 gados aiziet pensijā, tad mazbērnus vāktu, zeķes adītu un baudītu laiku!” viņa saka.
”Un tagad 60 gados kādu algotu darbu varētu strādāt? Jādara, ko var pats. Pēdējais darbs man bija – vedu pastu Nīcā. Bet tur tāpat kā visur – pieliek darbu, bet naudu nepieliek vai pieliek un samazina slodzi. Iebrauc pie pensionāra un esi vienīgais cilvēks, ko viņš pa to mēnesi satiek! Pensijas dienas ir svētas viņiem! Sanāca, ka pie reizes piestrādāju par sociālo darbinieku, uzklausu rūpes un sāpes, un cilvēki grib pastāstīt,” iespaidos dalās Inese.
Vēl viņa ir arī piena lopu pārraudze –ņem piena analīžu paraugus, lai noteiktu kvalitāti.
”Šīs ir manas dzimtas mājas – no mammas puses vecātēva mājas. Esmu te visu mūžu dzīvojusi un strādājusi,” teic Inese. ”Dunika ir tālu no Liepājas, uz tirgu neaizbrauksi, kā to var darīt nīcenieki, tāpēc te veidojušās lauku saimniecības, ar ko cilvēkiem nodarboties,” viņa skaidro.
Kad Inesei bijuši trīs gadi, tas bijis pirms 57 gadiem, mājas daļa nodegusi. Tagad māja ar pašu spēkiem un rocību pamazām tiek atjaunota. Inesei ir trīs bērni – dēls un divas meitas, viņi dzīvo pilsētā. ”Paplašinām māju ar domu, ka bērni kādu dienu atgriezīsies te. Taču nekad nevar zināt, kā būs rīt, un nevar paredzēt, kas būs tālākā nākotnē. Protams, man jau patīk, ka pilna māja brīvdienās sabrauc, – jūtos kā paēdusi,” atzīst saimniece.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
