Ģimenes lokā – tāda ir populārākā atbilde uz jautājumu,
kā paredzēts svinēt Lieldienas. Bet īsi pirms Kristus Augšāmcelšanās svētkiem
Grobiņas pensionāri svētkus atzīmēja kopā ar saviem vienaudžiem.

“Tas nav izstāstāms!” par savām Lieldienu tradīcijām saka
Grobiņas pagasta iedzīvotāja Ilga Žubura. Katru gadu Zaķis omes un opja izskatā
paslēpj mežā olas, un visi bērni dodas tās meklēt. “Vecākajam ir divdesmit
gadu, bet, vienalga, gaida,” smejas omīte. “Jocīgi jau ir – puikam
jau bārda aug, bet meklē Lieldienu olas. Taču labāk ilgāk pavilkt bērnību,
citādi viss tagad tiek dikti sasteigts.” Arī pārējiem mazbērniem jau tīņu
vecums. Tad vēl katram klāt nāk otrās puses, sabrauc radi, svinētāju pulciņš
galu galā izveidojas kupls. Un olu meklēšanas process visiem ejot pie sirds.

“Šitai nabadzībā būs jāliek kāds akmens klāt. Kādreiz varēja katram
divas trīs kinderolas nopirkt, tagad vairs ne,” I. Žubura saka –
cenas būtiski augušas – un piekrīt, ka arī apdāvināmo skaits kļuvis lielāks.
Paciņās slēpjas arī konfektes, parastās olas, cepumi – viss, kas ir apaļš un
simbolizē nebeidzamību.

Zaķis parasti paslēpjot tik daudz dāvanu, lai pietiek visiem savējiem un
vēl kādu lieku. Nekad nevarot zināt, kad kāds negaidīti ieradīsies. Reiz
atnācis kaimiņpuika, I. Žubura izteiksmīgi stāsta: “Viņš domāja, ka pa
īstam zaķis tūlīt nāks!” Mazajiem bērniem tie, kas  jau Zaķi satikuši, parādot taciņas, pa kurām
jāiet. Un, ja kāds savu dāvanu jau atradis, citiem satraukums pieaugot. Taču
parasti tie, kas atrod vairāk dāvanu, dalās ar tiem, kam meklēšanā sokas
grūtāk. “Vienreiz nevarējām atrast to pēdējo,” omīte smejas, ka arī
pašiem slēpējiem vieta bija aizmirsusies.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 22. aprīļa numurā.

#kvards-20140422-06#