Latvijas lauku zaļā zāle sevī slēpj arī īsti krāšņus eksemplārus, piemēram, prāvus, koši rozā siseņus. Tādu, apmēram trīs ar pusi centimetrus garu spilgti rozā siseni ar prāvām sinepju krāsas acīm redakcija atrada kādā Medzes pagasta Tāšu pļavā. “Fantastiski skaists sisenis!” Tā šo eksemplāru raksturo Latvijas Universitātes asociētais profesors, entomologs Voldemārs Spuņģis pēc tam, kad apskatījis fotogrāfiju.

Un tā nebūt nav kāda invazīva un citus kukaiņu pasaules iemītniekus apdraudoša svešzemju suga. Tas ir Latvijā samērā bieži sastopamais, lielākoties mitrās pļavās un zemajos purvos mītošais stublāju sisenis, skaidro entomologs. Sugas latīniskais nosaukums ir Chrysocharon dispar.

Siseņu ķermeņa krāsojums var būt mainīgs, stāsta V.Spuņģis. Parasti tajā dominē gaiši zaļie toņi ar zeltainu nokrāsu. Retāk sastopami vienkrāsaini zaļi, pelēki vai sārti īpatņi. Sārtā krāsā nereti mēdz būt nepieauguši siseņi, ko zinātnieku valodā dēvē par nimfām. Un attēlā redzamā siseņu mātīte, jau pieaugusi aizvien vēl saglabājusi nimfas krāsojumu.

Sugas nosaukums cēlies no tā, ka šo siseņu mātītes olas dēj lakstaugu stublājos, nevis augsnē, kā to dara citi siseņi.

Taisnspārņu kārtu Latvijā pārstāv siseņi, sienāži un circeņi. Siseņus no sienāžiem visvienkāršāk atšķirt pēc taustekļu garuma – pirmajiem tie ir īsi, bet otrajiem var būt pat garāki par ķermeni.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”

Šis kukainis pieaugot ir saglabājis savu nimfas krāsojumu.