Vēl šodien Aizputes kultūras namā var aplūkot un apbrīnot selekcionāru fantāziju, radot dažādu formu un krāsu tomātus. Vairāk nekā 90 šķirnes šeit izstādījusi Aizputes pagasta zemnieku saimniecības “Turaidas” saimniece Valda Salmgrieze-Geste, kuras kolekcijā mājās to esot vēl vairāk. “Tas ir mans hobijs,” pieticīgi saka tomātu audzētāja.

Aizputes kultūras namā šāda izstāde notiek pirmo reizi, teica kultūras pasākumu organizatore Inta Rudzīte: “Pieteikumā bija minētas 70 šķirnes, taču izstādē beigu beigās nonāca 95,” viņa lepojās. “Cilvēki parasti zina sarkanu, tumšāk vai gaišāk dzeltenu un oranžīgu, bet šeit var redzēt, man liekas, tomātus visās varavīksnes krāsās – pat tumši violetus, ar vairāk un mazāk strīpiņām.”

V. Salmgrieze-Geste pati vēlējusies parādīt plašākai publikai savu tomātu kolekciju. “Nevarēju jau sataisīties, radi un draugi iedrošināja. Ilgi domāju, jo nezināju, kā izaugs, neuzdrošinājos neko tādu sapņot,” viņa atzinās. “Viena pati jau to visu nebūtu varējusi, ļoti daudz vīrs palīdzēja, tāpēc varēju jūs iepriecināt.” Tomātu galdus rotā arī dālijas un gladiolas no viņas dārza. 

Saimniecības galvenā nozare ir piena lopkopība. Tomāti kā Valdas vaļasprieks gan aug pašu vajadzībām, arī tiek sagatavoti ziemai, lai “nav jāpērk tie plastmasas tomāti”, pāri palikušos pārdod. “Turaidās” augot tikai tādas šķirnes, kas garšo pēc tomātiem. Uzreiz jau to zināt nevarot, pirmo gadu izaudzē un degustē.

“Te ir senās krievu šķirnes, no Krievijas nāk brīnišķīgi tomāti, no selekcionāriem Minusinskā, Armavirā. Padomju laikā bija ļoti daudz selekcionētu šķirņu, nu tās pa Krieviju ceļo. Es no turienes sēklas pasūtu un pērku no Latvijas kolekcionāriem, kuri tās iegādājas Krievijā. Daudzu šķirņu nosaukumus izstādē esmu iztulkojusi un latviskojusi,” viņa pastāstīja. 

Pati sevi V. Salmgrieze-Geste dēvē par amatieri, jo kolekciju veidojot tikai divus gadus. Taču tomātus vispār audzējot gadus piecdesmit, padomju laikā jau nebija vairāk par divām trim šķirnēm. “Mājās man būs visas simts šķirnes, bet baidījos, kā tās izstādē stāvēs. Citi jau ir noražojuši. Ja man no šķirnes tikai viens stāds, nav vairs ko parādīt,” viņa teica. 

Valda strādājusi skaitļošanas centrā PMK-16, taču paralēli tam vienmēr centusies laukos uzturēt saimniecību. “Audzējām puķes – tulpes, narcises, hiacintes. Vasarā tomātus, rudenī – mārtiņrozes. Sākās pārmaiņu laiks, tad pārgājām uz lopiem. 90. gados puķes neviens vairs negribēja pirkt. Bija jādomā, kā izdzīvot.

Atstāju valsts darbu, pamazām sākām vecāku zemi atdabūt. Audzēju pīles, zosis, braucu pat uz Rīgu tirgot uz svētkiem. Septiņus gadus sivēnmātes turēju. Saaudzināju govītes, 2001. gadā sāka dot pieniņu un tā vēl šobaltdien,” pastāstīja saimniece.

Viņa esot ļoti priecīga, ja no sēkliņas kaut kas izaug līdz tomātu ražai: “Pati iesēju, pati izpiķēju. Zemi sagatavo un citus smagos darbus mans vīrs Valdis paveic. Kad ieeju siltumnīcā, es visas veselības problēmas aizmirstu! Sasēju daudz, tad man paliek pāri, dāvāju draugiem un radiem. Tomēr vīrs pavasarī vēl uztaisīja vienu siltumnīciņu klāt, bija kur atlikušos sastādīt.” 

Vissaldākie esot zaļie un melnie tomāti, arī oranžie, secinājusi V. Salmgrieze-Geste. Taču viņai garšojot, kad ir klāt arī skābumiņš. Vislabāk augot ķiršu tomātiņi, kurus nekādi laika apstākļi neietekmē – iet līdz griestiem augšā. Saimniece padalās pieredzē, ka tomātus var ne tikai konservēt. Viņa tos sasaldē veselus, ziemā nedaudz atlaidina un liek uz picas. Šogad mēģināšot sasaldēt arī ripiņās.

Mazāk kvalitatīvus tomātus samaļ, ielej kēksu trauciņos un tad sasaldē. Tādas porcijas pēc tam maisiņā nesalīp kopā.