Vēstule. Daudz gadu aizskrējis kā vēja spārniem, un šogad 20.septembrī svinējām Vērgales skolas 180 gadu jubileju. Bija prieks atkal satikt tik daudz skolasbiedru, skolotāju. Sirsnīga pateicība skolas direktoram Gintam Jurikam, skolotājai Mirdzai Sīpolai, visiem skolotājiem, tehniskajiem darbiniekiem un arī Vērgales pagasta vecākajam Jānim Vitrupam par darbu, ko viņi ielikuši Vērgales skolas un visa pagasta sakopšanā un izdaiļošanā.

Skolu jubilejā sveikt bija ieradies daudz ļaužu. Tikām sirsnīgi sagaidīti, kad bijām piereģistrējušies, saņēmām bukletiņus par skolas vēsturi. Visas telpas atjaunotas, izremontētas. Seno laiku pils oriģinālais parkets atjaunots – likās, ka ejam pa spožu brūnganu ledu. Senās, līkumotās skolas kāpnes uz otro stāvu arī mirdz. Tas man atsauca atmiņā skolas gadus, kad skolotājs Eduards Celms mums, skolas palaidņiem, par izdarītu nedarbu lika pusstundu stāvēt trepjgalā. Ja tā sanāca, tas bija liels kauns. Izstaigāju klašu telpas. Atmiņā palikusi mana 6.klase, reize, kad svinējām Pļaujas svētkus. Mēs, meitenes, sārtām kļavlapu vītnēm izrotājām veco kamīnu, kas bija saglabājies vēl no barona Bēra laikiem.

Sākoties salidojuma svinīgajai daļai, vārds tika dots skolotājiem un vērgalniekiem, kas kādreiz šeit dzīvojuši un mācījušies. Skolotājas Mirdza Sīpola un Ārija Šneidere interesanti stāstīja par skolas vēsturi. Tagadējo skolēnu dziedātā dziesma “Dar’ man, tēv(i)s pastaliņas” atsauca atmiņā manus skolas gadus, kad mums to mācīja Eduards Celms.

Pa ceļam uz Vērgales baznīcu, kur spēlēja Miervalža Ziemeļa vadītais zvanu orķestris, ik pa mazam gabaliņam dega lāpas. Viss bija skaisti, svinīgi. Bet jau tumsā no tiltiņa Muižas parkā bija redzams, kā, svinīgai mūzikai skanot, pa kanālu peld plosts, uz kura mirgo uguntiņas, veidojot skaitli 180.

Rita Valka,
Vērgales skolas absolvente