liepajniekiem.lv
Arī pārējie faktori, gan piena zemā iepirkuma cena, gan dažādu pakalpojumu, energoresursu un izejvielu augstās cenas, joprojām rada papildu rūpes lauksaimniecībā.
Viss vienkārši izdedzis
“Birzmaļos 2” tiek turēts ap 500 gan piena, gan gaļas lopu, 200 no tiem ir slaucamās govis, pārējie – buļļi un teles.
Pašlaik tie visi uzturas fermā, ganībās šogad nav bijuši ne reizi. “Pastaigāties pa ganībām jau varam izlaist, bet lielo baru tur ir grūti noturēt, ja zāles nav. Tad lopi grib lauzties ārā, jo paskatās, ka kaimiņam labība aug – pasarg’ Dievs!” par rūpēm stāsta D. Skrodis.
Pašlaik lopi pārtiek no pagājušajā vasarā sagādātās barības, pērn bijusi laba kukurūzas raža, līdz ar to šogad vairāk varējuši barot ar to, taču kopējie krājumi tuvojas izsīkšanai.
Arī šī gada salnas savu nospiedumu atstājušas – apsala kā zāle, tā arī labība un kukurūza. “Pagājušajā gadā no otrā siena pļāvuma praktiski nekā nebija, zāli novācām ļoti knapi.
Cerējām, ka šogad savlaicīgi sāksim un viss būs, bet nekā daudz diemžēl nav,”
atzīmē D. Skroda dēls Kristaps, kurš tēvam ikdienā palīdz saimniecībā.
Siena pļauju sākuši 6. jūnijā, un tās iznākums: vien trešā daļa, salīdzinot ar to, kā ierasts. “Fiksi pļāvām nost, ko varēja, jo tas, kas bija izaudzis, jau sāka žūt. Cik ilgi es šeit saimniekoju un palīdzu, nekad nebiju redzējis, ka, piemēram, ziemāji vienkārši izdeg. Palika dzelteni jau pirms vairākām nedēļām. Vienkārši izžuva. Šonedēļ lopus sāksim barot ar šī gada sienu,” norāda K. Skrodis.
Ar pašreizējo barību lopiem pietikšot līdz rudenim, taču ziemai krājumu vēl nav nekādu. Vienojoties ar kaimiņiem, nedaudz siena nopļauts viņu platībās. “Paldies, ka cilvēki mums iedeva. Bet uz to mēs katrā ziņā nepaļaujamies, procentuāli tas ir maz, taču katrs rulons ir no svara,” pauž K. Skrodis.
Lai risinātu barības trūkumu, saimniecībā nācies nopļaut arī rudzus, kaut gan daļa no tiem bijusi paredzēta graudu pārdošanai. “Lielāko daļu atstājām lopbarībai, kādu pusi parasti pārdevām, bet tagad laikam viss, kas izaugs, būs jāatstāj lopbarībai. Par rudziem tagad dzirdam, ka daudzi pļauj nost.
Ja skatāmies uz priekšu, ko tas nozīmē nākotnē, tad šobrīd šķiet baisi slikti ar graudu cenu.
Zinot arī to, ka pagājušajā gadā minerālmēslus iepirkām par vienkārši kosmiskām cenām tādēļ, ka mūs baidīja, ka nekā nebūs. Apkārt liela daļa saimniecību to izdarīja. Tagad tas viss ir jāatmaksā, un mēs kā graudkopji ceram, ka graudu cenas kāps. Tendence šobrīd ir pareiza, bet līdz kulšanai ir jātiek,” stāsta K. Skrodis.
Nelielu labumu devis ilgi gaidītais pagājušās nedēļas lietus. Abi saimnieki vērtē, ka daļa labības varētu būt glābta, jo pirms tam bijis redzams, ka vasarāji beidzas nost. “Bet principā tas, man šķiet, jau ir par vēlu. Uznāca lietus, dzeltenais lauks palika zaļš, bet tā vārpa tāpat ir maziņa – graudi būs niecīgi,” prognozē D. Skrodis.
Cerības esot uz to, ka vismaz zāle paaugsies un mitruma pietiks kukurūzai, kura šogad sausuma dēļ nesadīga, arī tā noticis pirmo reizi.
“Tai sausumā pat nezāles neaug. Pašā sākumā cerējām, ka uzlīs, bet nu jau redzam, ka būs jāpārsēj,” atzīst D. Skrodis.
Ap 500 hektāriem plašās platības laistīt esot nereāli. “To var darīt, bet tam visam ir atbilstoši jāmaksā – graudiem un pienam jābūt kārtīgām cenām. Itāļi, amerikāņi to dara, un viss notiek, bet pie mums tas ir nereāli,” teic K. Skrodis.
Pārdot – pēdējais variants
Papildus sausumam un salnām zemā piena iepirkuma cena vēl joprojām ir piensaimniecības uzturēšanu apgrūtinošs faktors. “Izdevumi gan nevienā brīdī nav palikuši mazāki. Viss paliek tikai vēl dārgāks, gan pakalpojumi, rezerves daļas, gan piedevas lopbarībai. Vienvārd sakot, šogad ir diezgan traki. Tagad viss ir tā kopā sakārtojies, ka izskatās tiešām ļoti, ļoti bēdīgi. Par piena cenu solīja, ka atgriezīsies, bet joprojām nekā nav,” uzsver D. Skrodis.
Gada vidējais izslaukums “Birzmaļos 2” līdz šim bijis apmēram 9,5 tonnas, taču svaigās zāles trūkuma dēļ tas tagad kritīsies. “Mums gan ir tāda atšķirība, ka mēs skābbarību barojam visu cauru gadu. Govis pirms tam gāja ganos, bet devām to pašu, ko tās ēd ziemā.
Protams, kad ir svaiga zāle, izslauktā piena rādītāji iet uz augšu, bet tagad, loģiski, tie krītas,” teic K. Skrodis.
Papildus saimniecībā tiek pirkti rapšu spraukumi, bet arī tie maksājot pasakainu naudu. “Te mūžīgā atruna ir: “mēs pagājušajā gadā rapsi pa dārgo iepirkām”. Tā atruna turpinās un turpināsies nākamgad. Kad paskatās biržā, redzams, ka rapsis maksāja aptuveni 400 eiro. Tad rapšu spraukumi arī, redz, maksā 400 eiro. Visu laiku atruna, ka pagājušajā gadā pa dārgo iepirkām,” norāda K. Skrodis.
Prognožu par to, kā un ar ko lopus barot ziemas periodā, šobrīd saimniekiem nav. Lopkopības saimniecību asociācija (LSA) publiski aicinājusi lauksaimniekus kooperēties, savstarpēji sadarbojoties siena apgādē, taču Skrodiem ticības šim procesam neesot.
“Apkārt jau visiem vajag, un es domāju, ka brīvie lauki nepaliks. Viss ir Dieva ziņā. No kukurūzas, graudiem kaut kas būs,” spriež D. Skrodis.
Pēc aprunāšanās ar citiem lauksaimniekiem “Birzmaļu 2” saimnieki zina, ka citur lopu skaits tiek samazināts vai tos likvidē pavisam.
Pašu saimniecībā govis, kuras nav tik ražīgas, jau pārdotas kā gaļas lopi. “Loģiski, ka ir pēc iespējas jāsamazina. Bet pārdot – tas ir pēdējais, it sevišķi govis, kas jau gadiem ir turētas, viss darīts, lai tikai būtu… Ganāmpulka izveide un kopšana prasa gadus. Kam tas baigi interesē? Nezinu, vai mums vispār vajag pašreizējo Zemkopības ministriju? Ministram jābūt vairāk kā saimniekam, bet mums te ir politiķi. Īpaši neviens neko necenšas,” uzskata D. Skrodis.
Viņaprāt, no valsts puses piensaimniecība pašlaik atstāta novārtā.
“To jau nesaprot, cik šī nozare ir sarežģīta. Mēs paši audzējam graudus un zinām, kā tas ir. Ja šai nozarē gribam šovakar brīvdienu, nu labi, varam šovakar nestrādāt, strādāsim rīt ilgāk.
Fermā tā nav, te uz vietas ir jābūt 24/7, jo lopiem tu nevari neiedot ēst.
To daudzi ministrijā un visur citur nesaprot, ka jauni graudkopības uzņēmumi radīsies katru gadu, bet piena lopu fermas – kas pašlaik ir, tās būs. Kāda mazā varbūt aiziet projām un kādas lielākas varbūt attīstīsies, bet jaunas, es domāju, baigi klāt neradīsies. Jo, pirmkārt, ir jāatrod motivācija. Otrkārt, finanses, lai tu to visu iesāktu no sākuma. Tas nav reāli, it īpaši pie tādas piena cenas. Arī jaunie, kas tagad atnāks uz laukiem, neviens to nedarīs, ja par pienu būs tāda cena,” pauž K. Skrodis.
Pašlaik saimnieki joprojām vēlas sagaidīt adekvātu piena iepirkuma cenu. Ja tā būtu atbilstoša, tad par atbalsta veidiem valdībai un dažādām organizācijām būtu jādomā mazāk. “Ja mums ir normāla piena cena, mums nevajag atbalstu. Protams, ja to dod, paldies, novērtējam, tas paliks saimniecībā, un mēs tos izmantosim, nevis kaut kur ne tā iztērēsim. Bet, kad es prasu kādi ir risinājumi, neviens neko nezina,” atzīmē K. Skrodis.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
