Ikdienā cilvēki ziedus pērkot maz, par to ir apbēdināta Iveta Vilne, kuras siltumnīcā “Saulesziedos” un dzīvoklī Rudē pašlaik smaržo hiacintes un plaukst tulpes. “Pieprasījums ir svētkos. Ikdienā vienīgi, ja ir labās vārda dienas. Tirgū redzu pārus un ģimenes. Kaut viens būtu piestājis un teicis: “Sieviņ, tu puķīti gribi?” Bez prasīšanas kaut vienu tulpi vai hiacinti uzdāvinātu! Meitene izošņājas, stāv un skatās. Bet puisis – ejam uz skārņiem! Nekādas romantikas… Bet paši grib, lai čubina un bužina,” spriež ziedu audzētāja.

Begoniju jūra un lociņu mežs

Ivetai “Saulesziedu” siltumnīcā šī ir otrā sezona. Bizness pamazām uzņem apgriezienus. “Pērn pirmo gadu sākām ziedināt tulpītes. Tā man iešāvās prātā, ka naudiņa ir, nopirks sīpolus un iestādīs. Bija liels vietējo atbalsts, paldies viņiem! 8. martā gandrīz pat pietrūka. Šogad pietiks, jo ir vairāk,” viņa stāsta. Hiacintes uzziedinātas pirmo reizi. Par vienu tulpju šķirni audzētājai bēdas. Zvanīšot un prasīšot tiem, no kā pirka sīpolus, kāpēc kātiņš kļūst kā no stikla un lūst. “Man ļoti patīk puķes, bet ar tām vēl tikai mācos. Dārzeņus izaudzēt ir vieglāk. Laukos dzīvojusi, to protu, un pieredze ir no mazām dienām, kaut arī ir nākušas jaunas tehnoloģijas, citi mēslojumi un šķirnes,” viņa stāsta.

I.Vilne rāda izpiķētās mazās begonijas, vēl esot vesela jūra ar citām begonijām, jāpiķē arī daudz atraitnīšu. Jārēķinās, ka agrs pavasaris un cilvēki stādus gribēs agrāk. Pašlaik zaļo lapu salāti un vesels mežs lociņu. Agrai tirgošanai būs zirņi, redīsi un burkāni. “Lauku kā tādu man nav, ir tikai hektāriņš zemes. Otrā pusē siltumnīcai visu lauku aizņem zemenes. Man ir izteikta sezonalitāte – puķes, salāti un zaļumi un tad zemenes. Audzēju arī gurķus un tomātus,” stāsta dārzniece.

Tirgus esot tik piesātināts, ka grūti atrast, ko tādu īpašu piedāvāt. “Pircēji izvēlas vietējo produkciju. Taču ir tā, kā es pati smejos, ka skrienu pakaļ vilcienam un gribu ielēkt vismaz pēdējā vagonā. Cilvēki Pētertirgū pērk pie tā, pie kura vienmēr pirkuši. Nevaru atrast, ar ko es viņus varētu iebarot. Pagājušajā gadā mēģināju ar mikrozaļumiem. Šogad mazāk. Lai piedod tie, kas ņēma un ņemtu, bet es nevaru izbraukāt ar vienu vai divām kastītēm,” viņa saka. Iveta domā, ka, iespējams, vajadzētu kādu, kas šīs lietas bīda. “Feisbukā ņemas mana meita. Ja man tas vēl būtu jādara, es neko nevarētu pagūt. Viņa tik prasa, lai atsūtu to un atsūtu šo, un publicē. Man brālis ļoti līdz, katru vakaru ir klāt. Arī mamma ļoti daudz dara. Visi pieliek savu roku, lai gan sākumā bija doma, ka es viena pati! Nu, nevar viens pats neko izdarīt,” secinājusi I. Vilne.

“Kā es te gribētu!”

Lai arī daudzi brīnījušies, ka Iveta pati uz tirgu braukšot, kaut piedāvājums ir tik liels, viņai ļoti patīkot tirgoties. Par spīti tam, kas tirgū jāredz. “Visvairāk kreņķē pārdevēji, kuri mānās. Puķes ir no ziedu bāzes, bet saka pircējiem – manas, manas, es šodien sagriezu, tik zaļas tāpēc, lai ilgāk plaukst,” dusmojas ziedu audzētāja. Arī ar zemenēm tirgotāji krāpjoties. Paši zemenes audzējot jau sen, klienti uz Rudi braucot un pērkot uz vietas, arī Ivetas krustmātei tepat esot zemeņu lauks.

Dārzniecei jāaudzē dažādas kultūras. “Man jau ļoti patīk puķes, taču tas tirgus ir tik pilns un es vēl tikai mācos. Kādreiz nesanāk pareizi samēslot vai vēl kas cits. Man 51% ir jābūt dārzeņiem, to nosaka projekts. Saņēmu vienreizējo Eiropas maksājumu – 15 tūkstošus eiro. Ar to ierīkoju apkuri un daļēji uzliku siltumnīcai segumu. Turklāt cilvēki dārzeni pirks un apēdīs jebkurā gadījumā. Ar puķēm ir tā: ai, šodien ne, varbūt rīt, bet tā arī paliek,” viņa atklāj.

Šīs 80. gados bija kolhoza siltumnīcas, dārznieka Eglona Brūna izlolotas. Viņš Ivetu saticis, apvaicājies, kā iet. I. Vilne pastāsta kādu zīmīgu gadījumu: “Es vēl biju tāds bērns, kolhozs jau bija beidzies, bet siltumnīcas vēl nebija iegādājušies tie mantinieki. Staigāju te, ložņāju un domāju – ak, jēziņ, kā es te gribētu!” Kad te turpināja saimniekot cilvēki, no kuriem dārzniece nopirka siltumnīcas, nākuši pēc rozēm. Otra siltumnīca visa bijusi pilna ar rozēm. Iveta gan rozēm saka nē. Ja būšot, tad mārtiņrozes.

“Esmu ļoti maziņš uzņēmējs, taču attīstība ir un būs,” par sevi saka I. Vilne. “Šeit vēl ir ko darīt un darīt. Trešā daļa nemaz nav apgūta. Šogad likšu uzkarināmos puķpodus. Ierīkota laistīšanas sistēma ar deķi, no kura augi podiņos mitrumu sūc uz augšu, ievilktas šļūtenītes ar smidzināšanu. Citādi paiet ļoti daudz laika, kamēr visu salaista. Kad iestrādāsies un viss būs gadu no gada, arī būs vieglāk.”

Pēc gadiem viss būs

Siltumnīcā stāv traktoriņš. Dānijā tādus izmantojot komunālajā saimniecībā. Uzart zemi gan palīdzot citi, taču ikdienas vajadzībām pietiek, kad vajag kaut ko pievest vai pārvest, tehnikai ir arī frēze. Traktoriņš no Dānijas ieradies pirmais, pēc tam atgriezās arī Iveta.

Uz ārzemēm devusies ar domu, ka tas būs tikai uz diviem gadiem, lai var iepelnīt naudu. “Taču iepelnīšana lēni gāja. Baidījos par to, ko darīšu, ja atbraukšu atpakaļ uz Latviju. Tā strādāju un strādāju. Tomēr zemapziņā laikam bija ierakstīts, ka nevaru tur palikt, lai gan bija iespējas. Vienu dienu vienkārši izlēmu, ka gribu mājās. Uzrakstījām to Eiropas projektu, iesniedzām, apstiprināja. Visu nopelnīto šeit ieguldīju, nopērkot siltumnīcas,” viņa pastāsta.

Iveta jau daudzreiz esot stāstījusi cilvēkiem, ka nekādi nevarēja Dānijā iedzīvoties. “It kā viss labi, skaista daba, labi ceļi. Kā jādodas uz kādu iestādi vai poliklīniku, tad sāc domāt, ko un kā teikšu, vai runāšu dāniski vai angliski, vai mani sapratīs? Visu laiku esi uzvilkts. Rudē es izeju laukā un parunājos, ar ko es gribu un kā es gribu,” viņa nosmejas. Dāņi it kā esot smaidīgi un jauki. Dzīvojusi rindu mājā, pretējie kaimiņi vienmēr sveicinājuši, apvaicājušies, kā iet. “Vienu brīdi man bija divas mašīnas. Vienu nobraucu kaimiņu mājas galā, kur bija tukšs, jo viņi citā vietā liek auto. Viņi man aizlika uz vējstikla zīmīti! Neesot pieklājīgi likt mašīnu citā stāvvietā,” domāšanas atšķirības raksturo I. Vilne.

Lēmumu braukt mājās iespaidojis arī nakts darbs pastā. “Sākumā jau nekas, pa dienu biški paguli un tik dragā apkārt. Taču tas baigi izsūc, es vairs nevarēju atjēgties. Sāka pat riebties. Teicu – septiņi gadi pagājuši, ir kaut kas jāmaina,” viņa saka.

Savu izšķiršanos Iveta ne ne mirkli neesot nožēlojusi. Lai arī neizdodas viss uzreiz, galvenais, ka ziedu un dārzeņu audzēšana ļoti patīk. “Pagaidām ir tā, kā ir. Taču pēc gadiem pieciem viss būs. Smuks ceļš, kur ienākt, būs otra siltumnīca, ēkai būs smuki logi,” viņa zina.