Dzeja ir viena no augstajām mākslām, elitārās kultūras sastāvdaļa – varbūt tāpēc par to tik maz interesējas. Kāds varbūt pat iedomājies, ka tā ir privatizēta. Parastais cilvēks jau bez tās var izdzīvot, droši vien nemaz nejūt vajadzību, bet šeit uzreiz jāakcentē, ka Dzejas dienu mērķis taču ir dzeju popularizēt, pavērt durvis uz šo šķietami noslēgto pasauli un padarīt to pieejamu visiem.

Novērojumi par Dzejas dienām Liepājā liecina, ka te literātu nav daudz (ja salīdzinām, piemēram, ar galvaspilsētu, bet to jau laikam nevajadzētu darīt) un tie paši piederīgi vidējai un vecākajai paaudzei. Kaut kā jūtami trūkst jaunāku balsu… Vai nu mums Liepājā tādu nav, vai arī viņi noslēpušies katrs savā klusajā stūrītī.

Jauno mākslinieku kopiena gan Liepājā ir, turklāt diezgan plaša.

Mākslinieki, mūziķi, bet kur jaunie literāti? Lielo bildi vērojot, šķiet, ka šīs daļas pašlaik trūkst. Patukša niša, kura tā vien prasa pēc apzinīgiem un skaļiem pārstāvjiem.

Vārsmotājiem un viņu garadarbiem netīši uzspiests marginālisma zīmogs, jo blakus visam citam tie varbūt izskatās nesvarīgi. Tiem atliek ķepuroties pašu spēkiem, vilkt sevi ārā no bildes ēnainā stūra. Tie ir klusāki, bet tas nenozīmē, ka to nav nemaz.

Savu darbu godprātīgi veic Piejūras pilsētu literārā akadēmija, iznāk žurnāls ”Helikons”, eksistē Rakstniecības studiju programma Liepājas Universitātē, bet arī tos mēs dzirdam maz.

Tas varētu būt skaidrojams ar to, ka rakstītāji ir tādi introvertāki un šie nemēdz skaļi klumzāt apkārt un bļaustīties, lai pievērstu sev uzmanību. Otrs variants: viņi nejūt pietiekamu pieprasījumu un interesi no apkārtējiem, tāpēc paliek maliņā, savā šaurajā lokā. Ik pa laikam jau kāds izdod kādu dzejkrājumu vai prozas grāmatu, sarīko lasījumus, bet šeit tas notiek ļoti klusi.

Patiesība saglabājas viena un tā pati: iznīks tas, kas netiks kopts. Šai gadījumā kopšana jāuzņemas visiem, jo tas ir tikai mūsu pašu interesēs.

Kaut kur eksistē arī atziņa: jo bagātāka kultūra, jo bagātāka pati tauta. Šai konkrētajā gadījumā Dzejas dienu tradīcija apliecina, ka kopšanas mēģinājumi notiek, bet līdz lielajai izrādei gan laikam vēl tāls ceļš priekšā.

Liepāja taču tagad ir Eiropas kultūras galvaspilsētas statusā, un pēc noteiktajām vadlīnijām šim faktam tīri teorētiski vajadzētu iezīmēt, ka kultūra te dzīvo un to dara varen labi. Un tomēr tā viena segmentiņa akcentējuma trūkst – literāti vietējās kultūras ainavā iezīmēti bālām krāsām (vai varbūt tiem kāds pārvilcis pāri ar ūdenī labi mērcētu otu).

Skats nav ideāls, jo dzeja taču ir valodas un vārda kultūra – diezgan būtiska daudzdimensionālās kultūras prizmas šķautne, bet kaut kas te Liepājā nedaudz bremzē.

Domājams, ka uzsvērumu šeit ir pietiekami, lai rosinātu piedomāt arī tos, kas ar abām kājām iezemējušies citā lauciņā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.