Un tāpēc zaudē naudu, laiku, iespēju, veselību vai ko citu, iztērē vairāk, nekā būtu varējis. Cikreiz mums vienkārši kāds kaut ko nepasaka, kaut zina un varētu pateikt, kā būtu pareizi vai labāk, izdevīgāk.

Varbūt neiedomājas, varbūt negrib, iespējams, principa pēc – lauzies pats visam cauri!

Bet vai mēs paši, kad tiešām kas jāuzzina, arī izdarām visu, lai informāciju iegūtu?

Jautājam, meklējam internetā, periodikā un citur, uzklausām pieredzi?

Paldies cilvēkiem, kuri mums to pienes īstajā brīdī, bet ne ikreiz tā sagadās. Daži piemēri no manas pēdējā laika pieredzes, kuros skaidri redzams, ka biju ieguvēja. Droši vien vēl citos gadījumos tāda būtu varējusi būt, tomēr – nesanāca, jo kaut ko nezināju.

Bija jāmaina brilles. Lasīšanai man jau ir labu laiku, bet nupat prasās arī tālumam.

Redzu, kā saka, normāli visu vajadzīgo, tomēr

izrādēs aktieru sejas uz skatuves nedaudz miglainas.

Dzirdot, kā paziņa šķendējas, ka nav nopirkusi daudzfunkcionālās brilles, bet ar lasāmlēcām un nu viņai vajadzīgas divas brilles, nodomāju, ka es noteikti pirkšu tās, kas rāda tuvumu un tālumu.

Optometriste izrādījās ieinteresēta, varbūt arī apzinīga speciāliste vai lietpratīga pakalpojuma pārdevēja, taču izvaicāja mani par darba specifiku un briļļu lietošanu arī citā laikā, pastāstīja, kā jāskatās caur daudzfunkcionālajām brillēm un cik ērti vai neērti man ar tām būtu.

Uzskatīja par vajadzīgu arī ieteikt, ne tikai pakļauties manai iegribai nopirkt iedomāto. Uzklausījusi viņu, piekritu, ka

tik vien kā aktieru seju redzēšanai man nevajag jaunas brilles, kas ievērojami dārgākas par līdzšinējām.

Kaut kad nopirkšu otras – tālumam. Tik vien vajadzēja, lai man pastāsta praktizējošs zinātājs, jo interneta informācija būtu pārliecinājusi par pretējo.

Otrreiz ietaupīju naudu, kārtojot darījumu ar nekustamo īpašumu.

Liekas tik kārdinoši – saņemt, kad ko pārdod.

Aha, lika drusku pagaidīt! Jārēķinās gan ar nodokli no pārdošanas ienākuma, gan summu, kas jāatstāj notāra kabinetā, varbūt vēl kādi maksājumi.

Vai jūs zinājāt, ka notariālās funkcijas veic arī bāriņtiesa, turklāt par ievērojami mazāku maksu? Nu, lūk, es nezināju.

Varbūt biju dzirdējusi, bet tad, kad vajadzēja, ne tuvu nedomāju tajā virzienā.

Taču, kad nejauši satiktam cilvēkam dienu pirms darījuma par to pastāstīju, viņš teica: ”Piezvani uz bāriņtiesu, kas dara to pašu!” Tā arī bija, dokumentus nokārtoju tur.

Todien biju lieliskā omā.

Pērku medikamentu, par kuru, kā domāju, viss skaidrs. Te viendien aptiekā jauna farmaceite man pajautāja: ”Vai zināt, kā tas jālieto? Ka nedrīkst dzert kopā ar citām zālēm…”

O-o! Līdz šim neviens par to nebija ieminējies, ne kāds aptiekārs, ne arī ārsts. Visdrīzāk, ārstam nav par visām zālēm jāstāsta pacientam, jo cik daudz laika tad vajadzēs?

Taču, ja to dara viena aptiekas darbiniece, tad varbūt citiem, kuri man pārdod medikamentu, būtu jādara tas pats?

Es nemeklēšu aptiekāru pienākumu aprakstu, bet, būdama aptieku kliente, esmu likusi aiz auss, ka varu neuzzināt ko būtisku, ja nepajautāšu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.