Mugursoma viņai plecos bija piebakāta un izskatījās smaga, bērns atgādināja lielu bruņurupuci ar noslīdējušu māju.

Pamāju, lai nāk sēdēt, man blakus tieši bija brīva vieta. Bērns atsaucās. Nokratīja no pleciem somu un apsēdās.

“Šodien traka diena – septiņas stundas, konsultācija, vēl nodarbība,” viņa uzreiz uzsāka sarunu. Uzzināju, ka mācās sākumskolas klasē un otrdiena ir visgrūtākā diena.

Pārējās esot normālas, un nosauca atlikušās četras darbdienas.

“Man šodien bija jāizlabo matemātika,” skolniece paskaidroja par konsultāciju. “Tev matemātika nepadodas?” – “Padodas. Es mācos labi, bet tā sanāca. Vēl man patīk latviešu valoda un zīmēšana. Es katru starpbrīdi palieku klasē un zīmēju.”

Tad viņa sniedzās pēc somas, lai man parādītu zīmējumu, bet rāvējslēdzis ķērās, un sarunājām, ka pietiks ar pārstāstu.

Jautāju – vai tad pārtraukumos nemaz negribas izkustēties, iziet gaitenī? Negriboties vis, jo starpbrīžos esot milzīgs troksnis, visi bērni kliedzot. Un tas esot sācies, kad uzradusies spēle, ko skolēni metas spēlēt.

Blakussēdētāja vēl pastāstīja par savu klasi un klases biedriem, audzinātāju.

“Es varbūt mainīšu skolu, jo te kaujas.

Zēni – ar zēniem un arī sit meitenēm. Mana mamma bieži prasa: “Kāpēc tev zilas kājas?” Tāpēc, ka zēni sit. Viens pat ir tāds puika, kurš apsaukā skolotāju rupjiem vārdiem, un viņa neko nevar padarīt. Tā taču nedrīkst!”

Es klausījos par viņas ģimeni un to, ko kurš mājās dara. Par jaunākā izlaiduma viedo telefonu, kas maksā ļoti dārgi, tāpēc mamma to nekad nepirkšot.

Taču agrāku gadu ražojumiem arī neesot ne vainas.

“Nē, es labāk gribu riteni!

Esmu nopelnījusi naudu un varu nopirkt.”

Vēlāk gan noskaidrojās, ka dāvinātās naudas noteikti nepietiktu velosipēdam, tātad jāpiekrāj.

“Man krustmāte svētkos vienmēr kopā ar dāvanu iedod arī naudu,” bērns neklātienē iepazīstināja ar savu labo feju.

Nejaušā paziņa runāja un runāja…

Šķita, it kā būtu noilgojusies pēc uzticības personas. Līdzīgi, kā reizēm pieaugušie uzsāk sarunu, kad ilgāks laiks jāpavada kopā ceļā.

Viegli atklājas viens otram, jo zina, ka katrs izkāps savā pieturā un vairs nesatiksies.

Viņa mani uzrunāja uz “tu”, visu laiku smaidīja, brīžiem jautājoši vērās manā sejā, kad ko pajautāja. Man patika ar meiteni pavadītais laiks; gan pasmējāmies, gan bijām nopietnas.

Mēs jau bijām izšķīrušās, bet es turpināju domāt par sarunu. Kāpēc tā vispār notika?

Neticu, ka bērns nav brīdināts, lai svešiem cilvēkiem neuzticas.

Drošību tik daudz uzsver skolās, tāpat vecāki par to stāsta mājās.

Vai viņu pamudināja mana uzmanība? Varbūt citi pieaugušie, kas blakus diendienā, to velta nepietiekami?

Bērns jau nav koks, kas var vientuļš augt lauka malā. Viņam ir emocijas, iespaidi un piedzīvojumi, ar kuriem gribas dalīties.

Viņam vajadzīga ieinteresētība, mīļums, klātbūtne. Ja to ilgstoši nesaņem, tad atsaucas pat uz garāmgājēja mājienu. Pieļauju, ka tā var būt.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.