Izdomāt, ko dāvināt, un to atrast reizēm ir īstens pārbaudījums. Vēl jo vairāk tad, ja cilvēka gaume nav zināma.

Tāpēc bieži vien izvēlas zelta vidusceļu – dāvanu karti, taču tā ir tiklab noderīga, cik bezpersoniska. Tomēr ir cerība, ka to izmantos, nevis ieliks atvilktnē vai aiz sekcijas stikla.

Saistībā ar dāvināšanu man nāk atmiņā kāds reāls gadījums.

Vidusskolniecei bija jāiet uz dzimšanas dienu draudzenei, kam svinēja skaistos 18. Ielūgtā mocījās pārdomās un meklējumos – ko lai uzdāvina?

Jo grūtāk bija tādēļ, ka jubilāres ģimene pārtikusi un meitai, kā šķita, viss bija.

No priekšmetiem nevarēja nopirkt neko tādu, kas liktu aizrauties elpai,

turklāt naudas dāvanai nebija daudz.

Esmu dzirdējusi sakām, ka nabadzība veicina radošumu, un to arī var attiecināt uz minēto gadījumu. Galu galā ielūgtā izdomāja ko neparastu, kam, pēc viņas domām, vajadzēja draudzeni pārsteigt.

Izgatavoja dāvanu karti – ielūgumu piedzīvojumā.

Katra jauniete mācījās citā vietā, un jubilāri uzaicināja aizbraukt ciemos ar vilcienu, otrā pilsētā pavadīt izplānotu dienu un pārnakšņot. Ka viņa ar vilcienu nebija braukusi, tas bija zināms.

Dāvanu pasniedza, bet jubilāre to neapskatīja uzreiz, jo nebija laika.

Pirmais ielūgumu atvēra un izlasīja kāds no mājiniekiem kaut kad vēlāk.

Un tad arī, visiem dzirdot, teica: “Tev taču vairs nav jābrauc ar vilcienu, tagad tu vari braukt ar savu mašīnu!” Tā bija – jaunietei pilngadības svētkos vecāki bija uzdāvinājuši auto.

Nav grūti iztēloties, kā jutās cilvēks, kurš blakus pāris tūkstošu latu vērtai lietai ir uzdāvinājis emocijas, kam naudā nav nekādas vērtības.

Dāvanas dārdzība bija attiecībās un vēlmē iepriecināt.

Neatceros, vai draudzene draudzeni sagaidīja stacijā vai piebraucam ar mašīnu, bet viņas satikās un labi pavadīja laiku.

Nezinu, vai automašīnas dāvināšana jaunietim šodien skaitās pārlieku dārga dāvana.

Ir cilvēki, kuriem rocība tādu atļauj. Ja 12. klases skolēnam diendienā jābrauc uz skolu ar sabiedrisko transportu un viņš tiesības nokārtojis, tad – lai brauc ar savu mašīnu.

Ar motorolleriem taču brauc daudzi, un tie cenā var pārsniegt pavecāku automašīnu.

Dažkārt jaunieši 18. dzimšanas dienā kļūst par nekustamā īpašuma saimniekiem, jo oficiāli saņem mantojumā, piemēram, vecāsmātes māju.

Kā tad to uztvert?

Galvenais, lai pret īpašumu izturas prātīgi un jaunības neapdomībā nenotrallina.

Lai, lielu mantu ieguvis, cilvēks nezaudē cilvēcību.

Kā jebkuram, man patīk saņemt dāvanas.

Bērnībā varbūt ne, bet tagad novērtēju arī mazas, jo apzinos to nemateriālo vērtību – cilvēka labo gribu.

Patiesībā tas jau ir dāvināšanas efekts, ko izbauda arī dāvinātājs. Viņam patīk vērot jubilāra reakciju.

Kad man pirms šī gada dzimšanas dienas piedāvāja izvēlēties, ko es gribu, atbildēju nedomājot: “Pārsteigumu!” Tad pāris dienu patīkamās gaidās, un – saņēmu, ko gaidīju.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.