Ir viņai gan moderns telefons, gan laba fotokamera un dators, kurā var ielikt fiksēto, taču pie tā nu gan turas, ka svarīgiem dzīves mirkļiem jāpārvēršas fotogrāfijās.

Ar bieziem un plānākiem albumiem ir labs krājums. Salikti sekcijā, kā agrāk kārtoja literātu kopotos rakstus. Pa gadiem, un man šķiet, tie vairāki desmiti. Tāda savdabīga grāmatvedība, nemateriāla bilance.

Ģimene ir kupla un ar noturīgām tradīcijām.

Dzimtas mājās godos pie galda piesēžas trīs paaudzes. Viņi strādā, caurvien kaut kur piedalās, brauc ciemos un ekskursijās, uzņem ciemiņus, svin svētkus…

Katru soli jau ne, bet svarīgo fotografē. Un tad ome, notikumus sakrājusi, saka: jābrauc taisīt bildes.

Kā lielākā daļa cilvēku lapo telefona galerijas, lai atsauktu atmiņā, kad kas notika, tā saimniece atver savus albumus.

Apskatīt fotogrāfijas kļūst arvien interesantāk, jo tālāks paliek iemūžinātais mirklis.

Tas saglabājas, kamēr vien attēls neizbalē vai to neizmet, atšķirībā no telefona, kuru piebakā ar kadriem, bet tad skatās, ko izdzēst. Tā tik daudz kas pazūd bez pēdām.

Es zinu, kādas izjūtas pārņem, kad esi ciemos un namatēvs vai namamāte piedāvā izšķirstīt fotoalbumu. Akdie, tas taču uz stundām!

Ja par cilvēkiem un vietām nav intereses, kā arī redzamais ir svešs, tad skatoties var aizmigt. Tāpēc visu – ar mēru un pareizajā laikā.

Šodien jauniešus daudz neinteresē, kādi izskatījās vecāki viņu gados, bet paies laiks, un varbūt gribēs uzzināt. Tad būs, kur apskatīties.

Pie manis ir nonākušas pusgadsimtu senas un vecākas fotogrāfijas, pat starpkaru laika albumi ar ģimnāzistiem, pilsētnieku un laucinieku ģimenēm. Par visiem vairs neatceros, kas iedeva.

Kādas fotogrāfijas atrastas vecas mājas bēniņos, kad to remontēja, citas atnestas no mūžībā aizgājušas vecāsmātes atvilktnēm.

Par dažām atsevišķām, no albuma izrautām lapām ar dzidrām simtgadīgām bildēm man cilvēks teica, ka viņam pašam tās iedotas, lai neaiziet zudībā. Man vienmēr deva ar piebildi: “Jūs esat žurnāliste, varbūt kādreiz noder darbā.”

Esmu šos albumus paņēmusi, izpētījusi, kaut ko vairāk uzzinājusi par veciem laikiem, bet tas arī viss. Nav padoma, ko ar tiem iesākt, bet izmest vai sadedzināt nespēju.

Arī pilnīgi sveši attēli šķiet vērtīgi, jo tajos ir dzīve.

Var nojaust, kā cilvēki jutušies, kā viņiem klājies.

Vienmēr esmu nodomājusi – kāpēc senās fotogrāfijās pārsvarā visi nopietnām sejām? Bet es jau nezinu, cik piekususi vai uztraukusies bija lauku mājas saime, kad pie tās ieradās fotogrāfs. Uzvilka baltus kreklus un nosēdās verandas priekšā…

Tā nu man ir sens, anonīms arhīvs papildus pašas ģimenes albumu grāmatvedībai. Manējam gan ir pārrāvums.

Kopš sāku attēlus no fotoaparāta pārlikt datorā, fotogrāfijas neizgatavoju. Un noticis bēdīgi. Kad pirmais dators nomira, līdz ar to izdzisa zīmīgs manas dzīves posms attēlos.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.