– Izstāsti, kādas pārmaiņas te gatavojas?

– Darbojos divās biedrībās. ”Baringtons K2” rīko kultūras pasākumus un izglītojošas radošās darbnīcas, bet bērnu un ģimeņu atbalsta biedrība ”Miera osta” jau gadus piecus Karostā strādā bērnu un ģimeņu atbalsta centrā ”Miera osta”.

Šīs telpas, ko nomājam no pašvaldības, mums ir stipri par mazu. Raiņa ielā 27 būs gandrīz 90 kvadrātmetri, īrēsim no ļoti pretimnākoša uzņēmēja, kurš par saviem līdzekļiem ierīkojis mums citu ieeju, jo vajadzīga uzbrauktuve ratiem.

Tur daudz vairāk māmiņām ar bērniņiem varēsim palīdzēt ar bēbīšu skoliņām, Montesori nodarbībām, atbalsta grupām. Tur ir paliela virtuve, kur notiks kulinārijas kursi māmiņām, mācīsim, kā ekonomiskāk vai veselīgāk saimniekot.

Plānojas arī jauniešu grupas ar mūsu kolēģi, mācītāju Andri Biti, kurš pašlaik jau ar zēniem nodarbojas.

– Trauksmains laiks, jo arī Lāčplēša dārza svētki tuvojas.

– Tie tuvojas aulēkšiem, vienkārši skrien virsū (smejas). Lāčplēša dārza svētki vairs nav pasākums pāris tūkstošu vērtībā, izauguši divdesmit reižu lielāki nekā pirmajā gadā. Audzis budžets un piedāvājums – tiešām no dzimšanas līdz spieķim.

Šogad īpašais pārsteigums būs mākslinieks Elementton ar meistarklasēm jaunajiem grafiti māksliniekiem, domāju, ka piekrišana būs liela. Protams, ne bez koncertiem, un šogad svētku nagla ir grupa ”Vintāža”. Atkal būs Karostas spēka cilvēku apbalvošana.

Katru gadu ir prieks, ka cilvēki ierauga tos darītājus un balso.

Saspringts laiks, bet līdz ar to ļoti interesants. Protams, pilnīgi neko es nevarētu izdarīt viena, ja man nebūtu manas komandas un kolēģu gan ”Miera ostā”, gan ”Baringtonā”.

Pēc Lāčplēša dārza svētkiem nevarēsim atpūsties, jo ir atbalstīts vēl viens projektiņš – koncertu cikls ”Rudens noSkaņas”, kas notiks Pulkveža Brieža ielā 1 – atjaunotajā ēkā pie lietuviešu diriģentes Rasas Gelgotes.

Prieks, ka esam atraduši kopīgas intereses un redzējumu. Šie būs kvalitatīvi, vērtīgi koncerti, līdz ar to dārgāki, un klausītājiem būs jāiegādājas biļetes.

Vienojāmies ar Rasu, ka sauksim vietu par Karostas kamerzāli. Tā ir vizuāli dārga un mūzika arī, taču nesaku, ka biļetes būs dārgas – tāpēc jau ir līdzfinansējums.

– Atpūsties nevarēs, bet man šķiet, tu vieglos ceļus nemeklē, ja sāki darboties Karostā. Kā tu līdz tam nonāci?

– Pirms kādiem septiņiem gadiem ieraudzīju sludinājumu, ka bērnu dienas centrs ”Cerība bērniem” meklēja administratoru. Intereses pēc pieteicos. Mainījās mana ”Baringtona” komanda, Rīgas kolēģīte Beāte Bērziņa pievērsās sociālajam darbam. Meklēju jaunas iespējas un nezinu, kāpēc mani uzrunāja šis sludinājums.

Ar tīri sociāliem projektiem nebiju strādājusi, gāju, kā saka, uz dullo. Acīmredzot bija aicinājums sirdī, jo nekas jau tāpat vien nenotiek.

Centrā iepazinos ar ”Miera ostas” vadītāju Daci Renci. Sākām ciešāku sadarbību, jo viņas redzējums nebija tikai bērnu pabarošana un apģērbšana, arī viņas amerikāņu kolēģi saskatīja, ka ir jāstrādā ar ģimeni. Tā radās ģimenes atbalsta centrs.

Arī bērnu centrs tepat darbojas, šad tad savus pasākumus sarīkojam viņu teritorijā.

– Vai bez pieredzes sociālajā darbā nebija šoks ieraudzīt citu pasauli?

– Karosta vispār bija cita pasaule.

Sākumā pārbraucu pāri tiltam, un iestājās tāda sirreāla sajūta, ka šī patiesi nav Liepāja.

Vide ir atšķirīga, arī tik dziļa saskarsme ar sociālo ģimeņu problēmām man nebija.

Pirmais, kas pārsteidza visdziļāk, bija tas, ka šie bērni pieķeras katram pieaugušajam, kurš pret viņiem ir laipns. Tā kā dadzīši – var pie rokas pieķerties, ap kaklu apķerties, klēpī ierāpties un vaļā nelaist.

Pirmajos mēnešos man bija kaudzēm zīmējumu visās valodās. Pirmais jūtu uzplūds pēc tam izlīdzinājās. Pierod un saprot, ka pieaugušais reizēm ir arī stingrs.

– Vai pa šiem gadiem redzi pārmaiņas ģimenēs pēc tam, kad cilvēkiem tiek parādītas citas iespējas?

– Mums ir ģimenes, kuras nostājas uz savām kājām, un viņiem ir bijis vajadzīgs pavisam neliels grūdiens, piemēram, dzīvokļa remonts. Reizēm pietiek ar to, ka palīdz mēbeles pārvest vai pārtikas paku nopirkt, jo sievietei naudiņa jāiegulda dzīvokļa iekārtošanā.

Ir arī ģimenes, kas nāk visus sešus gadus. Ja māmiņa sākumā nāca ar vienu bērniņu, tagad viņai ir trīs, un var novērot to, kāds bija pirmais bērniņš, ar kuru atnāca uz nodarbību, un kādi pēc uzvedības un attīstības, mammas komunikācijas ar bērnu un piesaistes ir otrais un trešais. Ir pārmaiņas.

Viņas satiekas ar ”ikdienišķām” mammām, kuras dabīgi čubinās ar bērniem. Sociālajām mammām čubināšanās ir sveša.

– Jo viņas pašas to nav piedzīvojušas?

– Mēs nevaram iedot otram to, ko paši neesam piedzīvojuši. Tad, kad viņas kaut vai neuzkrītoši no malas redz, ka var tā – uķi-uķi – un bērniņš smaida, stiepj rokas pretī, viņas sāk mēģināt un – aiziet, tas strādā!

Manuprāt, labo piemēru ir vairāk nekā to, kad ģimene atkrīt, redzot, ka nespēs izpildīt mūsu sadarbības prasības – apmeklēt nodarbības, atbalsta grupas, psihologu.

Ja māmiņa grib tikai sēdēt telefonā un bērnam telefonu iedot, tad no mums aiziet prom.

Nevaram skriet pakaļ, noķert un darīt labu. Bet par katru labo rezultātu ir gandarījums.

– Tu visu laiku runā par māmiņām. Kur ir tēti?

– Tā ir viena no problēmām, bet ne simtprocentīga. Ir tēti, kuri iesaistās, ir tādi, kas aizgājuši no ģimenes, tomēr palīdz savu iespēju robežās. Ir māmiņas, kurām katrs bērniņš no sava tēta, bet viņas cenšas menedžēt viņus visus un daudzās omes.

Mums ir padomā virziens, lai darbotos ar tētiem, jau pagājušajā gadā rīkojām Tētu dienu. Atnāca daži, vairāk bija brāļu. Tomēr tēti ir viens no sociālajiem riskiem. Ja arī viņi ir ģimenē, bieži ienākumi ir neregulāri, nevar noturēties darbā pienācīgi ilgi. Viss smagums mammām jāiznes uz saviem pleciem.

Taču ir labie piemēri, kad arī tētis cīnās, redzam ģimenes, kas nav pārtikušas, toties ļoti cenšas.

– Kādas tagad ir tavas sajūtas, kad šķērso Karostas tiltu?

– Tagad ir tā – forši, savējā Karostiņa! Patīkami redzēt, kā tā attīstās. Skatīties, kā sakopj Lāčplēša dārzu, īpaši pirms svētkiem. Atsaucība no apkārtējiem vienmēr ir brīnišķīga, īpaši bērnu mūzikas skoliņa,

Karostas cietums, kas savā ziņā ir šeit pasākumu veterāni. Atvērta brīnišķīga kultūrvieta ”Atmodas dārzs”. Mēs galīgi neesam konkurenti, tikai papildinām cits citu.

Karosta ir kā mozaīka gan no laikmeta, gan no arhitektūras un kultūras viedokļa,

iedzīvotāju sastāva. Tagad arī ukrainīši apmetušies Karostā.

– Jau sen gribu zināt, kas ir Baringtons un vai K2 ir atsauce uz Kalles kādreizējo K2?

– Galīgi nē, nekādas saistības. ”Baringtons” radās gandrīz pirms 20 gadiem, kad ar režisori Beāti Bērziņu nolēmām pašas kaut ko uzsākt. Izveidojām aģentūru – mārketings, reklāma, pasākumi.

Esam Beāte un Kristīna, vienai jābūt sākumā, otrai – beigās. Ģenerējām nosaukumu, skandinājām visādi, un radās ”Baringtons”. Bet jābūt K! ”Baringtons K” – viss skaidrs!

Kad Beāte aizgāja sociālajā darbā, es sāku darboties Liepājā, pavisam atmest nosaukumu negribējās, bet ar to pašu strādāt nebūtu godīgi. Tā tapa biedrība ”Baringtons K2”.

Ir tik skaisti, ka mana kolēģe ir Baiba Vigule, mums ir B un K otrā versija. Baibiņa ir īsts Karostas cilvēks, lai gan nav te dzimusi, ir iebraucēja. Viņas sirds ir te. ”Miera ostā” man ir Zanda un Santa, bet reizēm mēs darbojamies, nešķirojot, kura ir no kuras biedrības.

Karostā viens nav darītājs, pilnīgi noteikti.

Droši vien jebkur tā ir, ka vajadzīga komanda. Agrāk man likās, ka esmu tāda vienpate, kas visu var tikai viena un pati, citiem nevaru uzticēties. Tagad esmu to iemācījusies.

– To svarīgi iemācīties, citādi var izdegt.

– Ļoti. Un lielajos pasākumos viens fiziski nevar sadalīties, pienākumu ir pārāk daudz.

Man patīk, ka Lāčplēša dārza svētkos ir zināma tehniskā komanda – karostnieki Nadežda un Genādijs, ļoti atsaucīgi un sirsnīgi cilvēki, kuri sirdīs ir ar mums no pirmās dienas un kalendāros apvelk svētku datumu ar sarkanu flomasteru.

– Vai tev nemēdz jautāt – ”kā tu vari strādāt Karostā?” Man palaikam kāds vēl pavaicā, kā es varot te dzīvot, un es nesaprotu, par ko viņš runā.

– Sākumā jā, bet pēdējos gadus gan ne. Man liekas, atsauksmes par Karostu ir citas, var jau redzēt, kā tā attīstās un tiek sakopta. Lēnām tas stereotips sāk izgaist. Man interesē ik pa laikam to pajautāt.

Reiz jaunieši nāca palīgā kādai ģimenei pārvākties, viens puisis bija no Ezerkrasta. Paprasīju, ko viņš pats un vecāki domā par Karostu.

”Mamma teica, lai es esmu tāds uzmanīgs. Palaida, jo zināja, ka būšu kopā ar pieaugušajiem,”

viņš atbildēja. Vēl tā domā. Jo tālāk no Karostas laikam, jo stereotips ir saglabājies.

– Kā tu atpūties no sarežģītajiem darbiem, emocionāli distancējies?

– Pirms kāda pusgada sajutu, ka man patiešām vajag atvaļinājumu ar lielo burtu – prom. Ja es nekur neaizbraucu, ir grūti, jo ievelk – atnāk kāds e-pasts, īsziņas. Ja visi zina, ka esmu prom, tad arī respektē.

Vismaz reizi gadā prasās aizbraukt, ja ne divas. Man nav galvenais aizbraukt uz kūrortu un nokrist saulē. Nē, mums ir superīga jūrmala, kur nokrist saulē. Kūrorti nevilina, bet vai nu kultūrvēsturiskas vietas, kur var apbrīnot arhitektūru, vai daba – kalni, okeāns. Redzēt kaut ko jaunu un iedvesmoties.

– Kā pati domā, vai interese par kultūru un arī enerģija iedzimusi no mammas, režisores Dainas Kandevicas?

– Šo iedzimtības faktoru, man liekas, daudzi pilsētā apspriež (smejas). Augu, kā saka, zem skatuves, dzejoļus skaitīju un bērnu lomas man bija visās izrādēs.

Man bija 14 gadu, kad viņa mani aizveda uz Liepājas rajonu, kur vairākās vietās viņai bija teātrīši. Ko mēs te darām? Nepietiek ar Liepāju, ar ”mečiem”? ”Tu tagad sēdēsi un skatīsies. Es domāju, tu varētu būt laba režisore,” teica mamma. Ko? Nē!!!

Man bija mākslas skolā jāiestājas un jāsaprot, ka tas nav mans, tad bija par mārketinga psihologu jāizmācās un jāsaprot, ka negribu cilvēkiem pūderēt prātus. Tik daudz kam bija jāiziet cauri, lai nonāktu atkal pie kultūras.

Sāku veidot pasākumus un tad… eu, es daru to, ko mamma?

Darbs sociālajā jomā arī laikam ir mantots, jo mammas mamma Ventspilī bija Bērnu istabas audzinātāja. Es tur uzturējos visas vasaras kopā ar omu. Tas viss turpinās, mana vidējā meita Anna Katrīna mācās Latvijas Kultūras akadēmijā un ir praksē Karostā – ”Atmodas dārzā”.

Arī viņa visu pirmo gadu pukstēja, ka neesot interesanti un to jau sen palīdzot man darīt, bet 2. kursā notika klikšķis, meitai ļoti patīk tas, ko viņa mācās.

Vecākā meita dzīvo Amerikā. Aizbrauca vasarā pastrādāt. Iepazinās ar puisi un nākamajā vasarā jau bija precējusies. Bažījos, jo jaunākajai taču jādara viss tas pats, ko dara vecākā māsa, bet man par atvieglojumu šķiet, ka viņa paliks ja ne Latvijā, tad vismaz Eiropā.

Amerika tomēr ir ļoti tālu. Neesmu bijusi pie meitas ciemos, tas ir sarežģīti. Dēls bija mazs, viņš kategoriski atteicās tik ilgi ceļot. Teica, ka braukšot pie māsas tad, kad Amerika būs tuvāk.

Vizītkarte

Kristīna Lieģeniece

• Dzimusi 1974. gada 17. maijā Liepājā.
• Mācījās Liepājas 5. vidusskolā.
• Beigusi RPIVA, bakalaurs sociālajā psiholoģijā un mārketinga psiholoģijā.
• Augstskolā ”Turība” iegūts maģistra grāds uzņēmējdarbības vadībā.
• Nemitīgi apgūst dažādus kursus darba vajadzībām.
• Talants administrēšanā un projektu vadībā.
• Patīk ceļot un redzēt to, kā nav Latvijā.
• Meitas Līvija un Anna Katrīna, dēls Kristaps.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.