Puikam bail iet uz skolu

Ieraksts feisbukā izpelnījās lielu uzmanību, daudzi to komentēja, tāpat liels skaits cilvēku dalījās ar to tālāk. To redzot, Ramona portālam liepajniekiem.lv atzīst: “Skatos, ka tā ir aktuāla un karsta tēma ļoti daudziem. Žēl, ka jāuztaisa šāda ažiotāža, lai kaut kas notiktu.”

Taču viņa ir pārliecināta, ka jautājumu par vardarbību vajag pacelt augstā līmenī, jo tā nav problēma tikai viņu ģimenē, bet, kā var spriest pēc ierakstiem sociālajos tīklos, ļoti daudzās.

Feisbukā Ramona raksta, “man ir apnicis, ka katru dienu, sēžot darbā, jāsatraucas, vai mans brālis atnāks mājās sveiks un vesels…”.

Ģimene uz Liepāju pārcēlusies nesen, un viņas jaunākais brālis Ralfs sācis mācīties Liepājas 8. vidusskolas 4. klasē, kur “tiek fiziski ietekmēts katru dienu, un pāri dara klasesbiedrs”.

Māsa norāda, ka zēnam tiek sperts pa vēderu, sists pa galvu, viņš tiekot sists arī tajā laikā, kad ēd pusdienas.

“Brālis raud, zvana mammai, ka nevar paēst un vispār baidās, es uzsvēršu, baidās iet uz skolu,”

raksta māsa.

Pēc viņas teiktā, zēns piedzimis ar retu ģenētisku slimību, ir invalīds un “jau savā bērnībā izgājis cauri ellei”, taču zēns vēlas mācīties un būt iederīgs.

Ierakstā māsa stāsta, ka ar mammu gājušas uz skolu un runājušas ar skolotāju, arī ar bērnu, kurš apceļ brāli, bet rezultāta nav.

Esot rakstīta sūdzība pāridarītāja mammai, mēģināts dažādi atrisināt samilzušo problēmu, bet otra zēna mātei viss esot vienalga.

No ieraksta noprotams, ka ģimene sūdzējusies arī Sociālajā dienestā un Izglītības pārvaldē.

Portālam liepajniekiem.lv R. Kalniņa pastāsta, ka brālis mācības 8. vidusskolā uzsācis vien šajā mācību gadā. Pirms tam dzīvojuši Jelgavā, brālis gājis speciālajā skolā.

“Tur apcelšana bija ļoti minimāla, ne šāda sišana,”

viņa saka.

Liepājas 8. vidusskolu izvēlējušies no diviem piedāvātajiem variantiem. “Viņam ir kods, un ne visas skolas pieņem ar šo kodu. Vēl bija 15. vidusskola, bet tā ir ļoti tālu no dzīvesvietas.”

Ramona stāsta, ka brāļa kods nozīmē to, ka viņam mācību procesā nepieciešama citāda pieeja, atbalsta programma un citas lietas, lai viņš varētu pilnvērtīgi iegūt izglītību.

“Viņam ir mācīšanās traucējumi, nevar uzmanību noturēt tik ilgi, cik klasiskajā stundā vajadzīgs. Viņam vairāk un pacietīgāk jāskaidro, nepieciešamas konsultācijas, bet tā viņš nekad nav bijis agresīvs, ir ļoti mīļš bērns, visiem paliek atmiņā ar savu sirsnīgo smaidu,” raksturo māsa.

Runā, runā, bet rezultāta nav

Uzsākot mācības 8. vidusskolā, jau pirmajā septembra nedēļā brāli “apcēla, sita, apsaukāja”, stāsta Ramona.

“Es visu laiku dzirdu tikai konkrēta klasesbiedra vārdu. Viņam ir arī divi atbalstītāji, bet tur situācija ir citādāka, jo šo bērnu vecāki tiešām cenšas kaut ko darīt, iesaistās, nāk uz sapulcēm.

Viena mamma, kurai bērns ne tik labi uzvedas, izņēma viņu no kikboksa treniņiem, jo redz, ka tie neietekmē uz labu. Bet

galvenā agresora mamma vienkārši nereaģē.

Ja pareizi saprotu, apcelšana notiek jau no 1. klases, un tas man liekas pats dīvainākais. Ja tas ir jau tik ilgi, nesaprotu, kā skola nav spējusi to visu ietekmēt un novērst, jo mūsu Ralfs nav vienīgais, kuru apceļ šis konkrētais bērns. Tajā klasē ir arī meitenes, kurām viņš dara pāri.

Mēs ar mammu vispirms vērsāmies pie skolotājas, bijām aizbraukušas abas divas. Skolotāja teica, ka šajā gadījumā viņa reāli ir bezspēcīga, un es viņu arī saprotu, jo viņa pat nedrīkst kliegt uz šo bērnu, viņai jābūt mierīgai.

Skolotājai jānodod informācija sociālajam pedagogam, kura, cik saprotu, skolā nemaz nav. Attiecīgi

viss, ko viņa var darīt, ir rakstīt piezīmes mammai, bet mamma uz skolu nenāk.

Tajā reizē, kad brālim pusdienu laikā sita un viņš raudot zvanīja mammai, ka nevar paēst, mamma zvanīja skolas vadībai, bet nevienu nevarēja sazvanīt. Viņa uzrakstīja e-pastu, bet uz to vēl šobaltdien nav atbildēts. Iet un stāvēt pie direktores durvīm? Esmu dzirdējusi, ka viņas vienkārši skolā nav,” stāsta Ralfa māsa.

Ramona zina, ka vairāki šīs klases bērnu vecāki ir gājuši uz skolu un sūdzējušies par konkrēto bērnu: “Mēs neesam vienīgie. Vecāku sapulcēs, saprotu, ir ļoti daudz par to runāts, mēģināts risināt, bet rezultāta taču nav.”

Iespējams, savs redzējums par šo konfliktu ir arī otra zēna vecākiem, bet portālam pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem sazināties neizdevās pierunāt puikas mammu uz sarunu, tāpēc viņas viedokli nezinām.

Nav psihologa, nav sociālā darbinieka

“Viss šis rīts ir veltīts situācijas risināšanai,” portālam atzina 8. vidusskolas direktore Anita Kuncīte, sazvanīta nākamajā dienā pēc ieraksta publicēšanas sociālajā vietnē.

“Ir sarunas gan dažādās grupās, gan ar klases audzinātāju, pārstāvjiem no Izglītības pārvaldes, policijas. Mēģinām noskaidrot situāciju un rast risinājumu, kā strādāt, lai turpmāk šādus gadījumus nepieļautu.

Šobrīd par konkrētiem soļiem vēl nevaru neko pateikt, šodien un rīt man ir paredzētas sarunas ar iesaistīto bērnu vecākiem.”

A. Kuncīte stāsta, ka klases audzinātāja bijusi informēta par situācijām, kurās notikusi fiziska aizskaršana, bet ar skolas vadību runāts netika, tāpēc nevar teikt, ka skola neliekas ne zinis.

“Tā kā bērns pirmo gadu mācās mūsu skolā, man ar mammu vispār nav bijusi nekāda komunikācija. Tagad būs,”

saka direktore, kas cietušā zēna māsas ierakstu feisbukā vērtē kā sakāpinātu.

“Mums šobrīd skolā nav psihologa, arī sociālais pedagogs ir devies bērna kopšanas atvaļinājumā, tāpēc lielākoties nopietnās situācijas nonāk tieši līdz direktorei.”

Bet par to, kādas ir abu zēnu savstarpējās attiecības, viņa nav zinājusi. Un Ralfa mammas sūtītais e-pasts neesot saņemts, tāpēc arī nav bijis, uz ko atbildēt.

Skolotāji katrā stūrī nevar būt klāt

“Klasēs ir bērni ar dažādām speciālām vajadzībām, tāpēc ir piesaistīti pedagoga palīgi. Vienā trešdaļā no mācību stundām skolotāja palīgs ir klātesošs. Starpbrīžos ir dežūrskolotāji, bet katrā stūrītī mēs patiešām nevaram būt klāt,” ikdienu ieskicē direktore.

“Šobrīd kopīgi meklējam risinājumu, skatāmies, kur var palīdzēt Izglītības pārvalde ar saviem speciālistiem, kur citas institūcijas, kas piedāvā savu atbalstu nodarbībām.”

Runājot par abiem audzēkņiem, A. Kuncīte teic, ka pēc viņas rīcībā esošās informācijas tā ir vairāk “tāda ķircināšana”.

“Es neteiktu, ka tā ir agresīva uzvedība. Tā ir tāda varbūt mazliet uzmācīga rīcība,

pieprasot uzmanību, un, lai to uzmanību sev pievērstu, bērns veic kaut kādas darbības.”

Zēns skolas vadības uzmanības lokā bijis jau iepriekš. “Ar mammu ir runāts, un viņa ar mums sadarbojas. Arī šajā mācību gadā jau bijušas vairākas sarunas ne tikai man, bet arī vietniekiem.”

Sarunas bijušas vairāk par mācību darbu – par uzmanības nenoturību stundās, sekmēm. “Ne tik ļoti par vardarbību,” atzīmē A. Kuncīte.

“Protams, jebkāda vardarbība nav pieļaujama, bet par to, ka būtu situācijas, kurās ir gūtas traumas vai izdarīti miesas bojājumi, man informācijas nav.”

Patlaban skola padziļināti pēta situāciju. Tomēr ir skaidrs, ka jāstrādā ar abām pusēm – gan to, kurā ir cietušais, gan to, kurā ir pāridarītājs. “Jo iespējams, ka arī pāridarītājam ir nepieciešama kāda palīdzība,” saka direktore.

Palīdzība – abām ģimenēm un skolai

Ceturtdien uz skolu bija devušies Izglītības pārvaldes pārstāvji, lai vērtētu situāciju. Pagaidām nākt klajā ar secinājumiem ir pāragri, uzskata Izglītības pārvaldes vadītāja Kristīne Niedre-Lathere.

Klasē, kurā konstatēta vardarbība, stundās tiks piesaistīts pedagoga palīgs un speciālais pedagogs. Ja būs nepieciešams, Izglītības pārvalde sūtīs savus resursus, lai ikdienas process tiktu nodrošināts un bērni varētu turpināt mācības.

“Bērniņam, kas ir cietušā statusā, ir piemērots individuālais mācību plāns, viņš ierodas izglītības iestādē, apmeklē mācību stundas, kā to dara visi pārējie bērni klasē, bet strādā pēc izstrādātā plāna,” klāsta Izglītības pārvaldes vadītāja.

Ģimenei piedāvāta tikšanās ar Pedagoģiski medicīnisko komisiju, lai izvērtētu, vai pašreizējais izglītības ieguves veids zēnam ir vispiemērotākais. Iespējams, viņam tiks piemērots cits izglītības kods.

K. Niedre-Lathere atzīmē, ka jāvērtē abas iesaistītās puses un abu zēnu ietekme vienam uz otru:

“Ja satiekas divi, kuriem ir zināma veida uzvedības problēmas, jāvērtē, kas ir tas patiesais cēlonis, rosinātājs, kāpēc ir šādas sekas.”

Jau noskaidrots, ka nav bijusi doma mērķtiecīgi otram kaitēt, izdarot vardarbīgus miesas bojājumus. “Tas vairāk tiešām ir mobings, vairāk emocionāli, kas arī, protams, nav ne attaisnojami un atbalstāmi.”

E-pasts no cietušā zēna mammas ar lūgumu iesaistīties un palīdzēt Izglītības pārvaldē saņemts vien otrdien, 17. oktobrī.

K. Niedre-Lathere stāsta, ka lietvede atbildējusi gan pašai mammai, gan e-pastu pārsūtījusi Dacei Liepai, speciālistei bērnu tiesību aizsardzības jautājumos, gan Baibai Bolšteinai, kas ir Pedagoģiskās nodaļas vadītāja.

Informāciju abas speciālistes saņēmušas, uzsākta saziņa ar skolu, skolas administrāciju.

“Mēs esam atvērti, gatavi pieslēgties, iesaistīties, ja vien zinām, kad un kur nepieciešams,

taču nevaram jau nākamajā dienā gaidīt atrisinājumu.

Bet paldies mammai, kas atklāja, ka problemātika ir ieilgusi, šobrīd jau pastiprināti esam pievērsuši uzmanību situācijai,” teic Izglītības pārvaldes vadītāja.

Palīdzība tikšot sniegta arī otrai ģimenei. “Nosacīti pāridarītājam uzvedības īpatnības novērotas jau ilgstoši, par to mūs informēja skolā. Bija aicinājums vērsties pie psihologa, bet mamma nav bijusi pārāk aktīva ieklausīties, bijuši dažādi blakus apstākļi, attaisnojumi, kāpēc psihologs nav līdz šim apmeklēts.

Tas beidzot noticis vasaras posmā, saņemot pirmo konsultāciju pie Metodiskā centra psihologa. Skolā uz vietas esot, secinājām, ka par zēnu ir lietas materiāls, viņa attīstībai ir sekots līdzi. Ģimene nenoliedz, ka bērnam ir šīs īpatnības uzvedībā, bet viņi ir patiešām gatavi sadarboties.”

Jāreaģē “šeit un tagad”

Nākamajā dienā pēc ieraksta feisbukā skolu apmeklēja arī Valsts policija (VP), portālam apliecina VP Kurzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Prevencijas grupas galvenā inspektore Vita Vīlistere.

“Uzsāktas sarunas un darbs gan ar vienu, gan otru pusi, skaidrojam situāciju,” stāsta V. Vīlistere.

“Informācija tiek apkopota, lai saprastu, cik daudz ir nepieciešama mūsu iesaiste. Plānojam arī klātienes tikšanās ar abu pušu vecākiem.”

Iepriekš VP neesot ziņots par to, ka konkrētajam zēnam tiek darīts pāri. “Bet,

redzot šādu situācijas aprakstu interneta vidē, uz to reaģējam bez jebkāda cita signāla vai iesnieguma.”

Arī V. Vīlistere atturas sniegt redzējumu par izveidojošos situāciju: “Ir jāvērtē visas iesaistītās puses, lai saprastu lietas būtību, jo ir ļoti daudz dažādu aspektu.”

Policijas pārstāve atgādina, ka gadījumos, kad kāds tiek aizskarts, jāreaģē “šeit un tagad”, lai konfliktu novērstu un situācija neeskalētos.

“Par to ir jārunā, lai arī pieaugušais var sniegt atbalstu un noreaģēt, skatīties tālāk, kādi ir iespējamie risinājumi. Skolai ir atbalsta un darba grupas, kas ar to strādā. Bet, ja ir nepieciešamība, ir akūtas situācijas, tad viennozīmīgi jāziņo policijai.

Ja notiek fiziska ietekmēšana, draudēšana, jau jūtat, ka situācija ir ļoti nopietna, nekavējoties jāzvana policijai un jāsaka, kas notiek, iesaistei ir jābūt tūlītējai.

Mums ir bijuši šādi zvani, uz ko arī reaģējam.”

Plānots, ka tuvākajā laikā VP pārstāvji dosies uz skolu un tiksies ar klasi, kurā mācās abi zēni, lai stāstītu bērniem par savstarpējām attiecībām, tai skaitā vardarbību.

“Mēs dosimies ne tikai uz šo skolu, bet arī uz citām izglītības iestādēm, jo mums ir ļoti daudz pieteikumu. Šī ir viena no topa tēmām, kas parādījās jau pagājušā mācību gadā. Ejam un runājam ar dažādu klašu grupām, stāstām par sekām un atbildību.”

Ja vecākam šķiet, ka mācību iestāde nereaģē, neko nedara, tad situācija nav akūta, bet konfliktsituācija tomēr ir, saka V. Vīlistere un iesaka vērsties pie izglītības iestādes dibinātāja, Izglītības pārvaldes, informējot to telefoniski, rakstiski vai klātienē.

“Nevaru nepiekrist, ka iestāžu reakcija ir citādāka, ja iesaistās policija, bet prioritāri visu mērķis ir palīdzēt, sniegt atbalstu. Būtisks ir atrisinājums. Lai tiešām neaiziet tādā gultnē, ka tur vairs neko nevar darīt,” uzsver VP pārstāve.

Aprakstītajam notikumam pievērsušas uzmanību arī citas institūcijas, tai skaitā Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD).

Uzraudzības departamenta vietnieks Maksims Platonovs stāsta, ka dienesta rīcībā ir tā informācija, kas izskanējusi publiskajā telpā.

“Protams, mēs tūliņ reaģējām. Es runāju ar skolas direktori, jautāju, kas īsti noticis. Noprotams, ka izglītības iestāde šo informāciju iekšienē padziļināti skaidro.”

“Par vardarbību, protams, ir jārunā – pretējā gadījumā, kā tad par to uzzināsim. Vienīgi mans aicinājums ir runāt attiecīgajās vietās. It kā šeit

varētu šķist, ka cilvēks sociālajā tīklā uzsācis sarunu, jo nav saklausīts citos līmeņos, bet no skolas uzzinu, ka šāda saruna par šo jautājumu līdz šim vispār nav bijusi.

Tādēļ pārmest skolai šobrīd es arī īsti nevaru.”

Ar skolas direktori IKVD vienojies, ka pēc situācijas noskaidrošanas tiks sniegta atgriezeniskā saite. “Primāri tas nav tiešā veidā mūsu jautājums, bet mēs gribam saprast, kas un kā,” pauž M. Platonovs.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.