liepajniekiem.lv
Noteikti arī nākamajā ceļojumā vasarā nomāsim treilera vagoniņu vai kemperi, kur pārnakšņot, tādējādi ietaupot naudu par viesnīcām. Varbūt mūsu pieredze un maršruts noder vēl kādam ceļotājam.
Māju sajūta un komforts
Astoņu mēnešu laikā sakrājām bez dažiem eiro savu lieko štuku jeb 1000 eiro. Ekskursijā nobraucām vairāk nekā 1500 kilometrus, degvielā iztērējām vairāk nekā 200 eiro.
Pārējais tika izmantots par treilera vagoniņa īri un drošības naudā (kopā aptuveni 200 eiro), kā arī ieejas biļetēm, suvenīriem, ciemakukuļiem mājiniekiem, pārtiku un ēšanu kafejnīcās.
Pārtiku un dzeramo – brokastīm, pusdienām un vienkārši uzkodām atpūtas pauzēm – iegādājāmies veikalā un ņēmām līdzi to, kas nebojājas, un nelielos daudzumos, pa ceļam krājumus papildinot veikalā.
Treileru parkus un vietas, kur palikt ar šo ekstru, neizmantojām.
Treileru mums vajadzēja tikai, kur pārlaist, izgulēt naktis, tādējādi par trim dienām ietaupot naudu vēl vismaz 200–300 eiro.
Treilerā varēja i muti un rokas nomazgāt, i zobus iztīrīt.
Tāpat atkrīt mantu nēsāšana un iešana pakaļ aizmirstajam, kā tas būtu gadījumā, ja paliktu viesnīcās.
Protams, ja izmantotu speciālās treileru stāvvietas vai kempingus, atrisinātos karstā ūdens pieejamības jautājums, taču, ja tas nepieciešams nelielos daudzumos, alternatīva ir degvielas uzpildes staciju pakalpojums.
Treilerā salikām arī visas liekās mantas, kas nav nepieciešamas ceļam mašīnā: maiņas drēbes, gultasveļu, segas, spilvenus, rotaļlietas, dvieļus, higiēnas lietas.
Jāņem vērā – ja ir treilera vagons – tajā sēdēt iekšā, kamēr tas ir kustībā, nedrīkst!
Savu maršrutu izplānojām spontāni, saliekot kartē svarīgākos pieturas punktus, bet uzliekot galamērķus – obligāti zoodārzs vai vairāki un kāds no akvaparkiem Lietuvā. Un redzēt maksimāli daudz!
Pāris dienas pirms brauciena mūsu plānus draudēja atcelt stiprais vējš, kas atkal plosījies pa Zemgali, un nācās atcelt pastaigu dabas parkā “Tērvete” – izlauzīto koku dēļ tas slēgts uz nenoteiktu laiku.
Ko citu? Brauksim un domāsim – galvenais, ka esam visi kopā.
Tāds ir mūsu ceļošanas princips – būt kopā, un tad jau pilnīgi vienalga, uz kurieni.
Mūsu īrētajā treilerā bija iespējams uztaisīt divas lielās guļamās gultas – viena guļamvieta vēl otrajā stāvā.
Miegs ir gana salds, vienīgi mazajam brālim maza neapmierinātība par jaunajiem, nepierastajiem gulēšanas apstākļiem. Taču līdzpaņemto segu un spilvenu daudzums mums visiem dod milzīgu komfortu un māju sajūtu.
Vienīgo vilšanos (tas gan Latvijas pusē) atsevišķās vietās sagādāja treileru stāvēšanas noteikumi – pat ja liels stāvlaukums ar visu nepieciešamo, piemēram, atkritumu konteineriem, ceļotājiem un bez tevis nav neviena ar vagoniņa piekabi, pa nakti tur palikt nedrīkst.
Tā vietā ir piedāvājums palikt netālajās viesu mājās.
Pierobežas atklājumi
Izlēmām, ka pirmais nakšņošanas punkts būs Dobele. Bet, lai nokļūtu tur, nebrauksim pa zināmiem ceļiem, bet gan pa mūsu valsts pierobežu.
Cauri Kalētiem, kur apstājāmies pirms trīs dienu ceļojuma “Kalētu Priedienā”, tālāk uz Aizvīķiem, Vaiņodi, Embūti, iebraucot Saldus novada Kalnos. Ļoti piesaistīja apdzīvotās vietas iekārtojums un infrastruktūra.
Tālāk jau uz Ezeri. Te, lūk, apmierinājām interesi – kas šajā vietā atrodas, ja tās nosaukums teju vai uz katras ceļazīmes mūspusē.
Tā ir apdzīvota vieta Latvijas un Lietuvas pierobežā. Vairāki uzraksti, piemēram, veikalu izkārtnes lietuviešu valodā.
Taču ar pirmajiem mirkļiem var just, ka šis ir kā tāds krustpunkts, pietura tūristiem, kas dodas uz Lietuvu vai caur to vēlas apceļot mūsu valsti, sākot ar pierobežu.
Pirmais, kas iekrīt acīs, – ļoti sakopts, tāda mājīga vieta, kurai ir izstrādājies savs ritms, savas tradīcijas, piemēram, redzama afiša, kas aicina uz Pierobežas festivālu.
Pašā apdzīvotās vietas centrā ir autoserviss un cits citam blakus – dzērienu veikali. Satiktie vietējie teic, ka tas saistīts ar alkohola tirdzniecības noteikumu atšķirībām pie mums un kaimiņvalstī.
Nākamajā rītā Dobelē bijām augšā pirms visiem un pēc pašu gatavotām brokastīm laikus devāmies ceļā.
Sākumā bijām plānojuši braukt līdz Viļņai un varbūt pat līdz Polijai, taču maršruts pamainījās un, atrodot informāciju, uzzinājām, ka interesantāks būtu viens no lielākajiem ūdens izklaides parkiem Ziemeļeiropā – Druskininkos.
Kaķi un papagailis sagaida apmeklētājus
Taču pa ceļam vieta, kas reizi dzīvē noteikti jāredz un jāizjūt izstaigājot, pat ja nepiederi nevienai ticībai, ir Krustu kalns. Esmu tur bijusi kādā klases ekskursijā, pārējā ģimene šo vietu skatīja pirmo reizi.
Nākamais plāns – uz Šauļiem. Pa ceļam ieplānots vēl viens minizoodārzs, taču arī šeit gājusi pāri vētra un elektrības pārtraukuma dēļ maršruts jāpārplāno.
Ko vietā citu? Uz Šauļiem! Tur ir Kaķu muzejs un, izrādās, blakus telpās arī eksotisko dzīvnieku minizoodārzs.
Kaķu muzejā apskatāmas vairāk nekā 4000 lietas par kaķiem vai to figūriņas.
Turklāt muzejā apmeklētājus sagaida dzīvi kaķi, kuri ikdienā tur dzīvo, viens no viņiem pat tiek uzskatīts par muzeja direktoru.
Taču minizoodārzā, kas blakus muzejam, kaķiem ieeja aizliegta. Šeit pārsteidza kakadu papagailis, kurš sveicināja ar spalgu: “Laba diena!”
Bez eksotiskajiem mājās dzīvojošajiem putniem te vēl iepazīstami visādi rāpuļi, abinieki, sīkie grauzēji pavisam tuvplānā.
Pēc šīs apskates vietas pieaugušie nu sadala, kurš būs tas, kurš sēdīsies pie stūres aptuveni 300 kilometru garajā ceļā līdz akvaparkam. Loze krīt man.
Ceļu no satiksmes viedokļa paātrina regulārie ātrgaitas ceļi jeb autobāņi.
Plašumi ne vienmēr ērti
Prieks par to, ka esam ieradušies savā ekskursijas galamērķī: akvaparks tiešām ir milzīgs, taču tādēļ ļoti nepārskatāms un savā ziņā pat neērts.
Pat lielākajiem bērniem (te nav runa par pavisam maziem bērniem) domātajās piemērotajās un drošajās izklaides zonās, noteikts, ka klāt jābūt vecākiem – arī lielus bērnus, kuri šeit pat Latvijā izklaides vietās, ievērojot noteikumus un nodrošinoties ar peldlīdzekļiem un pūšļiem, močīs pa izklaides vietu paši un ik pa laikam uzmeklēs vecākus,
šeit bez pieaugušajiem iekšā šajā zonā nelaiž.
Pat ja uz vietas ir vairāki dežuranti.
Ja šo vietu vēlas pilnībā apgūt un izbaudīt pieaugušie, jādodas ir divatā, jo šajos plašumos un piedāvātajās iespējās bērni ir nemitīgi jāpieskata un jāuzrauga vai jāatrodas tikai un vienīgi bērnu zonā.
Liels bonuss – akvaparkā ir bistro tipa ēstuve. Lai arī tā strādā vienādu darba laiku ar akvaparku, tomēr mūsu gadījumā un bez mums visiem ēst gribētājiem ēdiena pietrūka. Un tas gandrīz divas stundas līdz darbalaika beigām.
Nākamajā rītā jau plānojām atpakaļceļu uz mājām un atrodam lielisku pieturas punktu, kur noslēgt savu ceļojumu. Tas ir Kauņas zoodārzs!
Mums ļoti paveicās, ka visi dzīvnieki, ko vēlējāmies apskatīt, – lauvas, gepardi, degunradži, tīģeri, baltais vilks – nebija noslēpušies, bet atsevišķas radības, kuras tomēr bija devušās paēnā, varēja sastapt pavisam tuvplānos telpās.
Piemēram, žirafe un pērtiķi savās mītnēs labprāt izbaudīja cilvēku uzmanību, šķita, ka pat speciāli pozē.
Šeit gan plašums ļauj justies ērti – nekur neviens nevar noklīst un pazust, jo takas ar apskates punktiem aiziet tikai vienā virzienā un pa apli.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
