Gada dzīvnieks – stirna

Par 2024. gada dzīvnieku Dabas muzejs izvēlējies stirnu – mazāko un visbiežāk sastopamo briežu dzimtas dzīvnieku Latvijā.

Latvijas Nacionālais dabas muzejs gada dzīvnieku izvēlas jau 25 gadus, un akcijas mērķis ir populārzinātniskā veidā stāstīt sabiedrībai par Latvijā aizsargājamiem dzīvniekiem, jo ikdienas darbs muzeja speciālistiem pierādījis, ka arī par tām ir interese un trūkst zināšanu.

Stirna (‘Capreolus capreolus’) ir tikai šķietami parasts un kādam pat neinteresants dzīvnieks, uzskata Dabas muzeja zooloģe Inta Lange.

Viņa stāsta, ka stirnas ir nometnieki, kas apdzīvo noteiktu teritoriju, un nav ļoti sabiedriskas. Dzīvo pa vienai, mātītes ar mazuļiem vai nelielās grupās.

Katram stirnu tēviņam ir sava teritorija, kuru iezīmē ar sekrētu no pieres dziedzeriem.

Riesta laiks ir jūlijā­–augustā, stirnu mātītēm maija beigās, jūnija sākumā parasti dzimst viens vai divi, retāk trīs mazuļi. Stirnu dzīves ilgums ir 7­–12 gadi.

Par klātbūtni dabā liecina pēdu nospiedumi augsnes virskārtā vai sniegā, ekskrementi, ar nagu izkārpītas atpūtas vietas, apkosti koku un krūmu zari vai ragu berzēšanas vietas.

Stirnas ir medījamais dzīvnieks, kā arī veido būtisku barības bāzi plēsējiem.

“Diemžēl pavasaros stirnu mazuļi ir vieni no biežāk glābtajiem jeb no savvaļas bezjēdzīgi izņemtajiem dzīvnieku mazuļiem,”

I. Lange skaidro.

Tomēr stirnu māte mazuli parasti atstāj vienu, tas guļ nekustīgi, lai netiktu pamanīts. Stirna to atnāk pabarot, bet pārējā laikā neuzturas blakus, lai nepievilinātu plēsējus.

Sajūtot draudus, mazulis nelec kājās un nebēg, bet mēģina būt nepamanāms. Tāpēc, ja cilvēks atrod stirnas mazuli, tam nevajag tuvoties un aiztikt to, bet pēc iespējas ātrāk dodies prom.

Gada putns – mazais zīriņš

Vēršot uzmanību uz jūras piekrastēs ligzdojošo putnu aizsardzību, Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) par šī gada putnu izvēlējusies mazo zīriņu (‘Sternula albifrons’).

Mazo zīriņu Latvijā var novērot samērā reti.

Tas ir skaists putns ar smalku balsi un ar ātru, tauriņam līdzīgu lidojumu.

Sugas nosaukums labi raksturo atšķirību – pēc izmēra mazākā no visām Eiropā sastopamajām zīriņu sugām. Pieaugušam putnam ķermeņa garums no 21 līdz 25 centimetriem, bet svars – ap 45 gramiem.

Latvijā mazie zīriņi novērojami “vasaras tērpā” – tiem ir dzeltens knābis ar melnu galu, melna cepurīte ar baltu pieri, balts ķermenis, gaiši pelēki spārni un oranžas kājas. Abu dzimumu putni izskatās vienādi.

Latvijā mazais zīriņš novērojams no aprīļa vidus līdz septembra vidum, bet ziemu tas pavada Atlantijas okeāna Āfrikas piekrastē.

Šie slaidie putni barojas ar sīkām zivīm, vēžveidīgajiem un bezmugurkaulniekiem, tos medījot piekrastes ūdeņos ar pikēšanas paņēmienu.

Ornitologs Ruslans Matrozis skaidro, ka mazo zīriņu ligzdojošā populācija pēdējos gados nepārsniedz 70 līdz 100 pārus, kuri ligzdo 10 līdz 15 kolonijās jūras piekrastē un Daugavas ielejas saliņās, arī uz jumtiem Rīgā.

Īpaši jutīgi ir Latvijas piekrastes liedagos ligzdojošie mazie zīriņi.

Mazo zīriņu ligzdas ir bedrītes, kurās šie putni izdēj divas trīs olas smilšu krāsā ar tumšiem punktiņiem, kas ir labi nomaskētas. Tikai neliela daļa no perējumiem tiek izperēta, jo šo sugu – olas un mazuļus – apdraud plēsīgie putni un zīdītāji, īpaši cilvēku un suņu radītu traucējumu laikā.

Daļa mazuļu iet bojā arī vētru un uzplūdu laikā, kad ligzdas tiek noskalotas.

Akciju, kurā nominē gada putnu, LOB rīko jau 29. reizi, un drīzumā plānots arī zīmējumu un plakātu konkurss, kurā būs aicināti piedalīties kā mazi, tā lieli mākslinieki neatkarīgi no vecuma un pieredzes mākslā un putnu vērošanā, tāpat interesenti var ziņot par putnu novērojumiem.

Gada kukainis – kamene

Par šī gada kukaini ir izvēlēta aizsargājama kameņu suga – lielacu kamene ‘Bombus confusus’ (Schenk 1861). Gada kukaini Latvijas Entomoloģijas biedrībā (LEB) nosaka kopš 1999. gada.

Kamenes ir medus bišu (‘Apidae’) dzimtas pārstāves. Kā norāda LEB, daudzi ir pārsteigti, uzzinot, ka Latvijā ir aptuveni 300 dažādu bišu sugu no sešām dažādām dzimtām.

Interesi un izbrīnu varot raisīt arī fakts, ka

lielākā daļa no bitēm nemaz nedzīvo medusbitei raksturīgo dzīvesveidu, bet gan ir zemē alas rokošas vientuļnieces.

Lielacu kamene ir kļuvusi par gada kukaini gan tāpēc, ka tā Latvijā un Eiropā ir aizsargājama suga, gan tāpēc, ka simbolizē visu apputeksnētāju apdraudēto stāvokli, ko ietekmē zemes izmantošanas intensifikācija un kukaiņiem piemēroto dzīvotņu un barošanās platību samazināšanās.

Lielacu kamene ir īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, kā arī Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļauta kameņu suga.

Kamene ir ar viscaur melnu apmatojumu, izņemot pēdējos vēdera posmus – “aste” tai ir rūsgana. Pēc izskata tā ir līdzīga trim citām samērā plaši izplatītām sugām: akmeņu kamenei ‘Bombus lapidarius’, zāles kamenei ‘Bombus ruderarius’ un akmeņu parazītkamenei ‘Bombus rupestris’.

Visuzkrītošākā vizuālā iezīme, kas raksturo lielacu kameni un latviešu valodā piešķir tai zīmīgo nosaukumu, ir netipiski lielas, gandrīz vai komiski izspīlētas acis šīs sugas tēviņiem.

Proporcionāli pret nelielo kukaiņa ķermeni tēviņa acis izskatās kā melones.

Tiek lēsts, ka šāda īpatnība, iespējams, piešķir kameņu tēviņiem priekšrocības pārošanās laikā. Tēviņu un strādnieču kameņu garums ir 13–16 milimetri (mm), bet karalienes ir lielākas ­– 17–19 mm garas.

Apaugļotas karalienes pārziemo un, sākot ar maija vidu, sāk izlidojumus: barojas, būvē ligzdu un dēj olas. No olām attīstās strādnieki.

Suga ir univoltīna: vasaras gaitā attīstās viena jaunā paaudze. Jūlijā dabā ir sastopamas jaunās karalienes un tēviņi, kuri pārojas. Rudenī jaunās apaugļotās karalienes uzmeklē ziemošanas paslēptuves, bet tēviņi, vecās karalienes un strādnieki izmirst.

LEB informē, ka lielacu kamenes ir sastopamas Eirāzijā ar sugas areāla centru Centrāleiropā, kur arī ir vislabāk izpētītas, taču šīs kamenes ir retas visā areālā. To populācijas kopš pagājušā gadsimta vidus ir sarukušas.

Vēl daudz būtu izzināma par šo kameņu dzīvotnēm un barošanos, tomēr ir zināms, ka pārsvarā šī suga apdzīvo atklāta tipa biotopus, lielākoties sausus vai vidēji mitrus zālājus (mezokserofītiskus un mezofītiskus).

Retumis ligzdas var būt izveidotas mežainās vietās, piemēram, sausu priežu mežu laucēs.

Ligzdas šīs kamenes pārsvarā veido uz zemes, piemēram, sausās zāles kumšķos. Ligzdas var būt veidotas arī pamestās mazo grauzēju un kurmju alās pazemē.

Suga kopumā ir polilektiska, tas ir, ziedputekšņus vāc no dažādu augu ziediem, lai gan daži pētnieki novērojuši šo kameņu īpašu piekrišanu dažādiem dadžiem un tauriņziežiem.

Gada bezmugurkaulnieks – ūdens ēzelītis

Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) par šī gada bezmugurkaulnieku ir izraudzījusies ūdens ēzelīti (‘Asellus aquaticus’).

Viņš izcelts, lai iepazīstinātu ar bieži sastopamu, taču daudziem nezināmu vēzi, parādītu sugas ekoloģiju un nozīmi ūdeņu ekosistēmās un uzsvērtu, ka ūdens ēzelīti var izmantot ūdeņu kvalitātes noteikšanā.

Biedrība katru gadu kopš 2008. gada nominē arī bezmugurkaulniekus, lai pievērstu uzmanību dabas daudzveidībai.

LEB vadītājs Voldemārs Spuņģis skaidro, ka ūdens ēzelītis ir neliels saldūdeņu vēzis, kas pieder vienādkāju vēžu kārtai. Tas ir iedzelteni pelēks, līdz 1,5 centimetrus garš, gaišiem raibumiem klāts vēzis.

Viena paaudze dzīvo līdz pusotram gadam.

Ūdens ēzelīši barojas ar augu atliekām, kas daļēji sadalījušās, kā arī uz tām augošajām sēnēm un baktērijām.

Latvijā ūdens ēzelīši ir bieži sastopami un veido lielu biomasu, tādējādi tie ir nozīmīgi augu atlieku noārdītāji ūdenī. Vēži ir arī nozīmīga zivju barība.

Gada augs – mūžzaļā sporaugu apdzira

Latvijas Botāniķu biedrība (LBB) par šī gada augu izvēlējusies mežu iemītnieci mūžzaļo sporaugu apdziru (‘Huperzia selago’).

Nelielo, līdz 20 centimetriem (cm) garo staipekņu dzimtas sporaugu apdziru auglīgos lapu koku un jauktu koku mežos var novērot cauru gadu.

LBB valdes locekle Maija Medne skaidro, ka uz stāvajiem stumbriem, kas galotnē dakšveidīgi zarojas, blīvi sakārtotas tumši zaļas, sīkas lapas. Apdzirai nav ne ziedu, ne augļu ­– tā vairojas ar sporām.

Zaru vidusdaļā, starp lapām atrodas nelieli, ieapaļi dzelteni sporu nesēji. Pēc tiem apdziru var atšķirt no citiem staipekņiem, kam sporu nesēji ir dzeltenas vālītes zaru galos.

Apdzira sastopama mitros lapu koku, egļu un jauktu koku mežos auglīgās augsnēs, kā arī uz smilšakmens atsegumiem, retumis nosusinātos purvos.

Apdzira ir iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, kā arī Latvijas Sarkanajā grāmatā. Iemeslu tam netrūkst, jo apdziras, līdzīgi kā citi staipekņi,

aug ļoti lēni un izpostīšanas gadījumā nespēj ātri atjaunoties.

Tāpat tiek izcirsti apdzirām piemēroti meži, kā arī tās izplūc izmantošanai floristikā.

Apdzira ir ziemeļniece – pasaulē tā izplatīta Eirāzijas un Ziemeļamerikas boreālajos (ziemeļu) reģionos.

Sugas latviskajam nosaukumam ir saistība ar apdziras izmantošanu tautas medicīnā, lai “izārstētu” no alkohola atkarības. 

Augs ir indīgs, un apdzira,

lietota kopā ar alkoholu, izraisa smagu vemšanu, kas nākotnē liktu divreiz padomāt, vai atkal ķerties pie grādīgajiem dzērieniem.

Latvijā apdziru ne visai bieži var novērot visā teritorijā, kur ir piemērotas dzīvotnes.

Visvairāk ziņu par apdziras atradnēm ir Gaujas Nacionālajā parkā, Ķemeru Nacionālajā parkā, kā arī citās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, kas bagātas ar lapu koku un egļu mežiem.

Gada sēne – zilzaļā hlorociborija

Šī gada sēnes godu ieguvusi zilzaļā hlorociborija (‘Chlorociboria aeruginascens’), vēsta Latvijas Mikologu biedrības valdes priekšsēdētāja Diāna Meiere.

Zilzaļo hlorociboriju mikologi raksturo kā mazu, krāšņu un noderīgu sēni. Tā ir Latvijā bieži sastopama, tomēr maz ievērota un maz pētīta. 

Sēnes iekrāsotu koksni var izmantot daiļamatniecībā, no tās iegūto zilzaļo pigmentu ksilindeīnu var izmantot mūsdienīgajās zaļajās tehnoloģijās, elektronikā.

Iespējams, ka daudzi sēņotāji un dabas vērotāji meža maigajos sūnu toņos bieži ir pamanījuši koka sprungulīšus košā, zilgani zaļā krāsā – tā ir zilzaļās hlorociborijas iekrāsota koksne.

Zilzaļā hlorociborija ir askusēne, kas aug uz trupošas lapkoku koksnes. Sēnes sīko kausveida vai lāpstiņveida augļķermeņu izmērs ir līdz vienam centimetram diametrā, tomēr tie parasti aug grupās un košās krāsas dēļ ir viegli pamanāmi.

Augļķermeņi dabā parasti ir novērojami no augusta līdz novembrim, paretam – arī citos mēnešos. Micēlija iekrāsotu zilzaļu koksni dabā var atrast visu gadu.

Sēne nav lietojama uzturā, bet tai ir vairākas lietojuma iespējas citās jomās.

Zilzaļo koksni izmanto amatniecībā, to mēģina izmantot arī dzijas un auduma krāsošanā.

Patlaban zinātnieki pēta hlorociborijas zaļā pigmenta ksilindeīna (xylindein) izmantošanas iespējas optoelektronikas jomā, pigmentam ir potenciāls lietojums kā perspektīvam organiskas izcelsmes pusvadītājam.

Gada gļotsēne – trauslā lāsenīte

Turpinot pērn iesākto tradīciju izvirzīt gada simbola statusā arī gļotsēnes, šogad par gada gļotsēni tiek iecelta trauslā lāsenīte (‘Leocarpus fragilis’).

Latvijas Mikologu biedrības biedre Vija Sīmansone skaidro, ka trauslā lāsenīte, kamēr jauna, ir koša un labi pamanāma – izskatās kā krāsainas lāsītes, kas izgrezno sūnas vai citus augus.

Visbiežāk novērojama vasaras beigās un rudens sākumā – sāk augt jūlija otrajā pusē un augustā, visaktīvāk aug septembrī. Nobriedušas brūnas var saglabāties arī vēlāk rudenī, līdz pat pavasarim.

Trauslā lāsenīte ir viena no 15 biežāk novērotajām gļotsēņu sugām Latvijā.

Lāsenīšu ģintī tā ir vienīgā suga arī pasaulē.

Gļotsēnes plazmodijs ir dzeltens vai bāli oranžs, stīgojošs. No plazmodija attīstās 2–4 milimetrus lieli izstiepta piliena formas augļķermeņi. Attīstības sākumā tie var būt dzelteni vai oranži, nobriestot kļūst tumšāk oranži, sarkanbrūni, brūni, kastaņkrāsas.

V. Sīmansone skaidroja, ka gļotsēnes nav sēnes, lai arī pēc skata tās var būt līdzīgas, turklāt gan vienas, gan otras vairojas ar sporām.

Dzīves cikla agrākā, ar aci redzamā stadija ir plazmodijs, kas pēc konsistences atgādina jēlu olas baltumu, taču pēc uzvedības – dzīvnieku, jo spēj pārvietoties ēdiena un piemērotākas vides meklējumos.

Kad gļotsēne ir gana paēdusi, lai varētu radīt nākamo paaudzi, tā izrāpjas gaišākā un sausākā vietā, lai veidotu augļķermeņus, kuros nobriest sporas.

Viņas skatījumā gļotsēnes ir samērā maz izzināta organismu grupa, lai gan pasaulē notiek pētījumi ne tikai gļotsēņu sistemātikā, bet arī konkrētu sugu iespējamā praktiskā lietojumā medicīnā, enerģētikā un citās jomās.

Pagājušā gadā Latvijā bija apzināti 252 gļotsēņu taksoni ­– 231 suga, 20 varietātes un viena sīksuga.

Gada dzīvotne – mitrājs

Latvijas Dabas fonds (LDF) par šī gada dzīvotni ir izraudzījies mitrājus. Mitrājs ir pārmitra vai ar seklu ūdens slāni klāta teritorija.

Pie mitrājiem pieder palieņu pļavas, zāļu purvi, augstie purvi, arī piejūras zālāji un dabiski applūstoši, pārmitri meži un citas dzīvotnes, kur sastopas zeme un ūdens, tai skaitā cilvēku veidoti mitrāji.

“Lai izprastu mitrāja būtību, ir jāatceras, ka dzīvība ir radusies tieši ūdenī, un mitrājs – tā ir vieta, kur satiekas un mijas zeme un ūdens.

Tāpēc mitrājs ir dzīvības pilns.

Tajā ir tādi apstākļi, lai varētu attīstīties un mājot gan sauszemes, gan ūdens sugas, gan sugas, kurām vajag tieši pārplūdušas vietas,” teicis LDF padomes loceklis Jānis Ķuze.

Mitrāji pasaulē turpina izzust. Pēdējo 50 gadu laikā pasaulē kopumā izzuduši vairāk nekā 35% mitrāju, to platības samazinās ar trīs reižu lielāku ātrumu nekā meži.

Arī Latvijā mitrāju teritorijas samazinās, piemēram, palieņu pļavas Latvijā saglabājušās nepilnos 0,3% valsts teritorijas.

Latvijā ir sešas starptautiskas nozīmes mitrāju vietas – Papes mitrāji, Engures ezers, Ķemeru Nacionālais parks, Ziemeļu purvi, Lubāna mitrājs, Teiču un Pelečāres purvi.

Mitrāji ir dzīvesvieta dažādām dzīvības formām – ūdens un sauszemes augiem, sūnām, bezmugurkaulniekiem, zivīm, rāpuļiem, putniem un arī zīdītājiem.

Ievērojama daļa no visām Latvijā sastopamajām putnu sugām ir saistītas ar mitrājiem – kā ar ligzdošanas, barošanās vai caurceļošanas laika atpūtas vietām.

Mitrāju augu sugas, kuras visi atpazīst, ir niedres, vilkvālītes, spilves, purva cūkauši, vaivariņi, dzērvenes, specifiskas mitrāju sugas ir, piemēram, lēzela lipare un purva mātsakne, bet košākās – Eiropas saulpurene, Sibīrijas skalbe, jumstiņu gladiola, zemeņu āboliņš, bezdelīgactiņa.

Fonds atzīmē arī, ka mitrāji būtiski regulē ekosistēmas – tie veicot plūdu regulāciju, ūdens attīrīšanu un oglekļa uzkrāšanu.

Mitrāji darbojoties kā sūkļi, kas uzkrāj plūdu un palu ūdeņus, un vēlāk tos lēnām atbrīvo, tā sargājot no pārplūšanas citas teritorijas. Tāpat tie ir dabiski filtri, kas attīra ūdeni no piesārņojuma.

Mitrāji efektīvi saista un uzkrāj oglekli, tādējādi mazinot siltumnīcas gāzu radīto efektu un līdz ar to ir viens no klimata pārmaiņu mazināšanas mehānismiem.

Lauksaimniecībā mitrāju teritorijas, piemēram, slapjas pļavas, ir liels izaicinājums, jo tās ir sarežģīti apsaimniekot, tāpēc tās tiek vai nu nosusinātas vai arī atstātas bez apsaimniekošanas.

Viens no LDF mērķiem esot parādīt, ka arī mitrājus var saimnieciski izmantot.

LDF Gada dzīvotni nosauc kopš 2015. gada, lai pievērstu sabiedrības uzmanību dabas daudzveidības saglabāšanas nozīmei.

Uzziņai

Katrs gada sugas novērojums ir vērtīgs, tādēļ par atradumiem dabā ļaudis ir aicināti ziņot portālā dabasdati.lv, kur arī vēlams pievienot fotogrāfijas.

Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikācijas saturu atbild SIA ”Kurzemes Vārds”.