Kā ir tagad? Tāda satraukuma un šoka kā sākumā vairs nav.

Krievija par varītēm grib okupēt Ukrainu, ukraiņi gan aizstāvas, gan uzbrūk, jo savu zemi negrasās atdot.

Lai arī karš ir radījis dažādus satricinājumus, Eiropā un Latvijā turpinās salīdzinoši mierīga dzīve. Ir vasara, smaržo ziedošās liepas, ļaudis dodas ikdienas gaitās, atpūtnieki atpūšas pludmalē. Bet netālu kuras nežēlīga kara uguns.

Kopš kara sākuma esmu runājusi ar daudzām ukrainietēm, kas kopā ar bērniem, mazbērniem bija spiestas bēgt no savām mājām. Runāju arī ar dokumentālā kino režisori Larisu Artjuginu, kura kādu laiku bija Liepājā un šeit veidoja sižetus par to, kā mēs palīdzam bēgļiem, un uzklausīja viņu stāstus. Intervija ar Larisu avīzē būs nākamnedēļ.

Būt šeit, dzīvot mierā, klausīties tikai ziņas, skatīties fotouzņēmumus interneta tīmekļa vietnēs ir viens. Pavisam kas cits – klausīties kara aculiecinieku stāstus.

Atzīšos, ka pēc sarunas ar Larisu nebija viegli domas pārslēgt uz sadzīves režīmu.

Uzklausot ukrainietes pieredzēto un pašas piedzīvoto Bučā pēc okupantu padzīšanas, pirmā doma bija: “Tas ir neiespējami! Zvēros, kam nav saprāta, nav tāda ļaunuma, kāds mīt cilvēkos…”

Ziniet, fakti liecina, ka

briesmīgākais zvērs šajā pasaulē ir cilvēks ar propagandas sadragātām, izšķīdinātām smadzenēm, kurš pats jūtas lieliski.

Un atkal mieru neliek jautājumi: kur un kā tādi necilvēki rodas? Vai atbildīgi par visām zvērībām un slepkavībām ir izpildītāji – karavīri – vai viņu komandieri? Cik liela atbildība jāuzņemas slepkavu mātēm un tēviem? Skolām, kurās mācījušies? Valstij, kuras pilsoņi viņi ir? Valstij, kuru Larisa sauc par nometni, kurā valda bandītu likumi un visatļautība. Kuru tik ļoti mīl daudzi Latvijā dzīvojošie.

Intervijā būs arī par režisores tikšanos ar Liepājā dzīvojošu taksometra šoferi, krievu pēc tautības un Krievijas politikas atbalstītāju. Viņš tāds nav vienīgais. Ikdienā viņus nemanām, nejūtam, taču, kā saka, viss notiek galvā.

Man nav nekādu prognožu par nākotni. Kur ir patiesība? Bēgļu stāstos par piedzīvoto, viņu asarās un ciešanās. Ja ne Krievijas sāktā kara, tā visa nebūtu.

Kā mūsu sarunā teica L. Artjugina: “Mums cita ceļa nav, mums šajā karā jāuzvar, citādi absolūtais ļaunums pārņems visu pasauli. Ukraiņi negrib dzīvot nometnē, kur valda Kremļa likumi. Ukraiņi grib brīvību.”

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.