Pieaug to skaits, kuriem ir nepieciešama palīdzība, atzīst Piejūras slimnīcas galvenā ārste, bērnu psihiatre Evija Siliņa.

“Kurzemes Vārds” uzklausīja jaunietes Karlīnas Kalniņas pieredzi un, kā viņa pati sacīja, izrāpšanos no dziļas bedres. Depresija viņas dzīvē joprojām ir klātesoša.

Dziļā tumsā

Sešpasmit gadu vecumā K. Kalniņa emocionāli bijusi ļoti zemā punktā. Tas arī sakritis ar lielām pārmaiņām dzīvē. “Sāku mācīties 1. kursā mākslas skolā. Gandrīz nevienu nepazinu.”

Jauniete lēkājusi no vienas dzīvesvietas uz otru – te pie brāļa, te pie omes, jo nekur īsti nebija māju sajūtas. “Manas attiecības ar vecākiem bija sliktas. Daudz strīdējāmies,” atceras Karlīna.

Un atzīst, ka depresija galvā visu pagriež otrādi –

“tev šķiet, ka visi ir pret tevi, tu esi nabadziņš, citi ir tie ļaunie”.

Ziemas laikā situācija pasliktinājās. Panikas lēkmes un paškaitējums kļuva par ikdienu. Bija tik slikti, ka Karlīna pieņēma lēmumu doties uz ārstniecības iestādi Rīgā. “Es pretojos līdz pēdējam. Bet ārsts teica, ka ir jābrauc tagad, citu variantu nav.”

Toreiz Karlīna bija aizgājusi pie speciālistiem Liepājas Piejūras slimnīcā, kas nekavējoties mudināja meklēt palīdzību tālāk. “Jā, tas ir grūti. Bet ir jāpiespiež sevi izkāpt no tās vietas, kur atrodies.”

Un var teikt, ka no tā brīža Karlīnas dzīve mainījās.

Vecāki par meitu ļoti uztraukušies. “Atceros, ka pie manis bija atbraukusi visa ģimene, bet vienīgais, ko ielaidu, bija brālis. Es biju savā galvā ielikusi, ka ar vecākiem nekad mūžā vairs nerunāšu. Jo, kā jau minēju, depresija ir tāda, kas tavā prātā pagriež visus pret tevi, tev liekas, ka apkārtējie vēl tikai sliktu.

Tu visu saskati tikai no negatīvās puses, un viss liekas tik grūti – pat no rītiem izkāpt no gultas, vispār nav spēka.”

Svarīga loma jaunietes dzīvē bija mentorei E. Briljonokai. “Sākumā man šķita, ka runāt ar viņu ir bezjēdzīgi, bet ar laiku sapratu – bez šīm sarunām es nebūtu tikusi cauri tai ziemai. Elīna man palīdzēja arī ar skolu.

Kopā veidojām plānus – ko noteikti vajadzētu nokārtot, lai mani neizmestu. Bija palikuši pēdējie divi trīs mēneši. Elīna ieteica paņemt akadēmisko gadu, lai atveseļotos. Es iespītējos, gribēju pabeigt mācības.”

Šī pieredze ļāva uzaudzēt biezāku ādu: “Tagad, ja kaut kas noiet greizi, saprotu – sliktāk jau ir bijis. Skatos uz lietām pozitīvāk.”

Tā nav kauna lieta

Karlīna ir pārliecināta – jebkuram jaunietim noderētu saruna ar psihologu. “Tā nav kauna lieta. Pat ja šķiet, ka viss ir kārtībā, saruna var palīdzēt atklāt to, ko pats nemaz neapzinies,” viņa saka.

Viņasprāt, svarīgākais ir pārvarēt bailes, aizspriedumus un citu viedokļus: “Ja es būtu klausījusies, ko par mani runā, es joprojām nakšņotu pie brāļa uz dīvāna un domātu, cik viss ir slikti.

Stulbākais, ko dzīvē vari darīt, ir pakļauties tam, ko kāds cits saka. Tu dzīvo savu dzīvi, nevis otra.

Dari, ko vēlies, un, ja vajag, meklē palīdzību pie speciālista. Saki sev – es to daru sevis labā.”

Viņa arī iesaka izmantot digitālās iespējas, piemēram, rakstīt dienasgrāmatu un sazināties ar psihologu tiešsaistē vai sākt ar mentoru, kas palīdz spert pirmos soļus pie speciālista.

Diemžēl Karlīna ir piedzīvojusi arī tuvu cilvēku pašnāvības. Tas notiekot biežāk, nekā domājam, tikai par to nerunā.

Viņa piebilst: “Ja es 1. kursā būtu aizgājusi no dzīves, es nekad nebūtu piedalījusies rallijā, satikusi savus draugus, uzrīkojusi pasākumus un paveikusi vēl tik daudz ko.”

Šobrīd Karlīnai ir 19 gadi, viņa turpina mācīties mākslas skolā, apmeklē psihologu un psihiatru. Aizņemtība palīdzot tikt galā ar tumšajām domām.

“Ja visu laiku kusties un kaut ko dari, nav laika gulēt gultā un skatīties sienā.”

“Esmu atradusi savu īsto aizraušanos – autosportu. Tas tiešām mani aizrauj! Sajūtas, ko iegūstu, esot pie starta līnijas vai garāžā ar komandu, stumj mani uz priekšu un motivē kustēties.”

23. augustā gaidāms autosprints Nīcas pagastā, savukārt 30. augustā minirallija posms Karostā. Un tur visur būs klāt arī Karlīna.

Ziemas mēneši joprojām ir grūtāki, bet jauniete ir iemācījusies atpazīt kritienus un laikus meklē palīdzību. Attiecības ar ģimeni ir uzlabojušās.

Karlīna sapņo par studijām Zviedrijā un turpina īstenot savu moto: “Neklausīties apkārt un darīt to, ko pati vēlos.”

“Es nesaku, ka tagad viss ir baigi spoži. Vēl joprojām eju pie psihologiem, psihiatriem. Vēl joprojām dzeru zāles. Bet, izkāpjot no bedres, – saprotu, ka te ir daudz foršāk, nekā esot tur lejā. Mentālās grūtības ir pārvaramas.”

Augsti mirstības rādītāji

Piecu gadu laikā vairāk nekā desmit jaunieši vecumā no 15 līdz 29 gadiem Liepājā un Dienvidkurzemē apzināti laupījuši sev dzīvību.

Pašnāvību gadījumos, kur ir skaidrs, ka cilvēks pats pieņēmis lēmumu šādā veidā izbeigt dzīvi, Valsts policijā (VP) izmeklēšana netiek uzsākta, jo nav noziedzīga nodarījuma, norāda VP pārstāve Madara Šeršņova.

Oficiālo statistiku par nāves cēloņiem apkopo Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC).

“Tīšs paškaitējums jeb pašnāvības veido lielāko daļu no ārējiem nāves cēloņiem, tāpēc

pašnāvības ir viena no aktuālākajām Latvijas sabiedrības veselības problēmām gan iedzīvotāju populācijā, gan specifiski pusaudžu vidū.

Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, ir augsti mirstības rādītāji no pašnāvībām abiem dzimumiem, bet jo sevišķi pieaugušiem vīriešiem virs 35 gadu vecuma un arī zēniem vecuma grupā 15–19 gadi,” lasāms oficiālā statistikas portālā.

“Ir jāsaprot, ka mentālā veselība ir tieši tikpat svarīga kā fiziskā,” uzsver E. Briljoka, kas ikdienā strādā ar jauniešiem, kuri nonākuši sarežģītās dzīves situācijās – saskaroties ar depresiju, trauksmi, motivācijas zudumu vai vienkārši iekšēju izjūtu, ka kaut kas nav kārtībā.

“Ir jaunieši, kuri ar skumju noskaņojumu mēdz pievērst sev uzmanību, taču tādu ir ļoti maz,” viņa novērojusi.

“Ja jaunietim patiešām ir depresijas pazīmes vai trauksme, to var pamanīt pēc ķermeņa valodas un uzvedības. Šie signāli liecina, ka jaunieša nervu sistēma netiek galā ar slodzi.”

Sākas skola, sākas problēmas

“Sekoju līdzi pētījumiem un aktualitātēm, un aina ir skaidra – jaunietis ir depresīvāks,” teic Elīna. Jaunieši daudz dzīvo savā iekšējā pasaulē, bet vienlaikus arī ļoti aktīvi uzturas ārpasaulē.

Emocijas šajā vecumā ir spēcīgas, un viss ir dramatiski. Jo jaunietis ir kā pieaudzis cilvēks, bet ar nulles dzīves pieredzi. “Katra jauna situācija šķiet nepārvarams pārbaudījums, un nav zināms, kā ar to tikt galā.”

“YOU+” pārstāve norāda – ir saistība starp skolas atsākšanos un mentālajām grūtībām. “Jaunietis nonāk vidē, kuru viņš nevar kontrolēt. Ja vasarā viņš var izvēlēties, kur un ko satiek, tad mācību gada laikā mēs visi esam pakļauti vienam ritmam.”

Elīna atgādina, ka Latvijā pieejamas valsts apmaksātas psihologa un psihiatra vizītes un to vajadzētu izmantot: “Tas ir resurss, kas pieejams ikvienam. Ir vērts pamēģināt – pat ja pēc pirmās reizes šķiet, ka tas nav vajadzīgs.”

“Mentors nav psihologs, taču viņš var būt pirmais drošais pieturas punkts jaunietim, kurš vēl nav gatavs doties pie terapeita.

Mentors palīdz saprast, kas tieši jaunietim vajadzīgs, un virza tālāk pie profesionāļiem,” Elīna aicina. “YOU+” piedāvā sarunas klātienē vai tiešsaistē.

Elīna stāsta, ka mentora pakalpojumi, ko Liepājā piedāvā četras organizācijas, ir pieejamāki nekā, piemēram, psihologi vai psihiatri.

“Jā, skolās ir psihologi, bet ne vienmēr šī vieta ir aizpildīta. Tādēļ būtisks atbalsts ir “Pusaudžu resursu centrs”.”

Elīna atzīst, ka palīdzības apjoms ir pieejams diezgan liels, bet visgrūtāk ir ar nokļūšanu pie bērnu psihiatra.

Pieraksts uz nākamā gada aprīli

Vakance bērnu psihiatra amatam Liepājas Piejūras slimnīcā pastāv jau vairākus gadus. Darba sludinājumā Piejūras slimnīcā mēnešalga (bruto) par vienu darba slodzi tiek solīta 2665 eiro.

“Mēs meklējam speciālistu vismaz deviņus, desmit gadus,” teic Evija Siliņa. “Līdz šim atsaukusies tikai rezidente, kas mācās Rīgā. Vēl pusotrs gads līdz brīdim, kad viņa varēs praktizēt pie mums.”

Šobrīd par bērnu psihiatru strādā tikai E. Siliņa, turklāt uz nepilnu slodzi (0,25), jo paralēli ir arī galvenā ārste.

“Manā atbildībā ir bērnu pieņemšana un bērnu dienas stacionārs, tādēļ rindas ir ļoti garas. Pie manis kā psihiatres bērni pirmreizēji var tikt tikai aptuveni nākamā gada aprīlī. Rīgā situācija ir vēl smagāka.

Daudzi bērni šajā laikā var pāraugt vai diemžēl nepāraugt savas problēmas.”

Situācija Latvijā kopumā ir tāda, ka bērnu psihiatru ir ļoti maz. Ilgus gadus bērnu psihiatrs bija tikai papildu specialitāte pieaugušo psihiatrijā – skaidro E. Siliņa, kā radusies problēma.

Kā garās rindas ietekmē reālo dzīvi? “Ja bērniem un pusaudžiem atbalsta sistēma būtu sakārtota visos līmeņos, bērnu psihiatrs varētu koncentrēties tikai uz tiem gadījumiem, kam viņš tiešām ir domāts – smagiem psihiskiem traucējumiem,” vērtē E. Siliņa.

Bieži vien bērnam psihiatrs nemaz nav nepieciešams; svarīgs ir psiholoģiskais atbalsts un vienkārši iespēja izrunāties, būt saprastam un sadzirdētam.

Daļu šī atbalsta nodrošina “Pusaudžu resursu centrs”, bet arī tur ir rindas.

E. Siliņa atzīst, ka tāda tieša medicīniska klīniska atbalsta nav. Un tad ir stāsts tikai par akūtiem gadījumiem. “Tā tad ir neatliekamā palīdzība un stacionārs, un tuvākais ir Jelgavā.”

Līdz 2019. gadam Piejūras slimnīcā bija bērnu stacionārā nodaļa, taču to dažādu iemeslu dēļ slēdza.

“Tagad mums ir bērnu dienas stacionārs, kur pirmreizēji rindas ir apmēram 4–6 mēneši bērniem; atkārtoti bērniem pieņemšana tiek plānota individuāli, bet parasti ir jāgaida gads. Akūtākos gadījumos bērnus pieņem ārpus kārtas, parasti vienas vai divu nedēļu laikā.”

Savukārt pieaugušo ambulatorie pakalpojumi tiek nodrošināti bez lielām rindām, tur situācija ir labāka, atzīst E. Siliņa. Rinda var būt no nedēļas līdz mēnesim.

Bērnu psihiatrija ir sarežģītā situācijā visā Latvijā, uzsver E. Siliņa. Ja Liepājā nav iespēju, alternatīvas var meklēt Ventspilī, Saldū, Kuldīgā, kā arī privātajā medicīnā, kur rindas ir īsākas.

Katrs gadījums ir ļoti sāpīgs

Depresija un nomāktība pieaug arī jauniešu vidū, kuri nāk no “vidēji sakarīgām ģimenēm”, bez būtiskas traumas vai vardarbības pieredzes.

“Tā ir globāla tendence – aug tāda paaudze, kurai mainījušies vērtību fokusi. Tiešām viena daļa izaug tādi, kas neredz dzīvei jēgu. Un tas arī ir trakākais, jo tas ir ceļš uz depresiju.”

“Kopš strādāju par psihiatri Piejūras slimnīcā, ļoti reti, bet ir bijuši gadījumi, kad jaunietis izdarījis pašnāvību,” atzīst E. Siliņa.

“Mēs ne vienmēr par to uzzinām, jo tuvinieki ne vienmēr piezvana, dod atgriezenisko saiti.

Protams, mēs iegūstam informāciju par mirušajām personām un varam to analizēt, bet šie gadījumi nav bieži, tādēļ katrs ļoti sāp.

Ārstniecības personas izjūt atbildību, taču patiesībā tā nav tikai viņu atbildība. Pēc traģiskiem notikumiem, piemēram, kāds nesen bija Liepājā, ir viegli meklēt vainīgos, taču katrs gadījums ir individuāls, sarežģīts un smags – nav vienas atbildes.”

Vainīgos meklēt ir lieki

Kārlis Mednieks, biedrības “Resiliences centrs” valdes loceklis

– Ko apkārtējie var darīt situācijās, kad pamana, ka jaunietim ir kādas problēmas?

– Izklausās, iespējams, banāli, taču, pirmkārt, neesi vienaldzīgs – runā un komunicē ar jaunieti. Taču jāskatās, kurš to dara.

Vienmēr ieteicams vērsties pēc speciālista palīdzības. Turklāt to var darīt ne tikai, ja pašam ir problēmas, bet arī, ja palīdzība nepieciešama kādam blakus esošajam, vaicājot, kā pareizi rīkoties šādās situācijās.

Ne vienmēr labākais risinājums ir pašam uz savu prātu mesties iekšā un bez iepriekšējas pieredzes mēģināt būt terapeitam. Šādi var arī kaut kas noiet greizi.

– Par mentālo veselību pēdējo gadu laikā valstī runā gana daudz, un tomēr faktiski katru gadu kāds jaunietis izvēlas laupīt sev dzīvību. Kas līdzcilvēkiem palicis nepamanīts?

– Ļoti skarbs jautājums. Zinu situāciju, ka ģimene bijusi ļoti iesaistīta un klātesoša, bet jaunietis tāpat kā pieaugušais mēdz spēlēt lomu spēli – mājās esmu viens, darbā cits.

Izaicinājums sākas tad, ka patiess esmu tikai ar sevi un citu klātbūtnē savus pārdzīvojumus, emocijas uz āru nelaižu.

Un tad arī ģimenei ir ļoti grūti šādas lietas pamanīt. Protams, kādus indikatorus var ieraudzīt, bet jautājums, vai ģimenei ir pieredze ar šādiem izaicinājumiem. Vai tikai ģimene to varēja ieraudzīt, iespējams, tas bija pamanāms skolas vidē, draugu kompānijā utt.

Ir daudzi un dažādi apkārtējie ietekmes faktori, ko varēja vai varbūt nevarēja pamanīt. Gadījumi nav vienādi. Šī tēma ir ļoti sensitīva, un vainīgos meklēt ir lieki.

– Vai jūsu centram bijusi darīšana ar jauniešiem, kuri bijuši soļa attālumā no pašnāvības?

– Jā. Mūsu redzeslokā bijuši jaunieši, kuri diemžēl tomēr vēlāk izdarījuši pašnāvību, un arī tādi, kurus izdevies pietiekami motivēt, lai viņi turpinātu savu dzīvi.

Tagad šie jaunieši dalās savā pieredzē, stāstot, ka bijuši ļoti tuvu pašnāvībai, un ir ļoti pateicīgi, ka nav to izdarījuši.

Tie jaunieši, kas tomēr laupīja sev dzīvību, no mums jau bija diezgan attālinājušies – it kā jau bija nostājušies uz kājām, aizgājuši savā dzīvē. Taču notiek kāds smagāks pavērsiena punkts vai notikums, un jaunietis diemžēl izvēlas šo ceļu.

Mans padoms vecākiem ir runāt un vēlreiz runāt ar saviem jauniešiem.

Komunikācijā slēpjas ļoti daudz. Taču nevajag runāt, balstoties uz emocijām. Emocionāla komunikācija mēdz būt bļaujoša, agresīva, taču tas jādara maksimāli mierīgi.

Ir svarīgi uzklausīt un caur dusmām, kas reizēm nāk no bērna, sadzirdēt iemeslus, kādēļ situācija ir tāda, kāda ir.

Noderīga informācija

– Mentora pakalpojumus Liepājā piedāvā četras organizācijas: “YOU+”, SAIF, “Patvērums ģimenei”, “House of houpe”. Tie ir pieejami no 10 līdz 25 gadu vecumam, apmaksā Liepājas Sociālais dienests.

– Valsts apmaksātas konsultācijas bērniem un jauniešiem, kas saskaras ar dažādām mentālās veselības grūtībām, sniedz arī “Pusaudžu resursu centrs”.

– Liepājas Sociālais dienests bērniem un jauniešiem piedāvā valsts apmaksātas psihologa konsultācijas vardarbībā cietušajiem.

– Liepājas Piejūras slimnīcas dienas stacionārā bērniem sniedz ambulatoru psihiatrisku palīdzību. Iespējamas psihologa konsultācijas.

Fakti

Pusaudžu un jauniešu (15 līdz 19 gadu vecumā) pašnāvības Latvijā

• 2020. gads – 5
• 2021. gads – 3
• 2022. gads – 3
• 2023. gads – 2
• 2004. gads – 4

Avots: stat.gov.lv

Uzziņai

Mirušo skaits pašnāvību dēļ vecuma grupā 15–29 gadi (2020.–2024. gadā)

> Liepājā kopā – 7:

* vīrieši – 5;
* sievietes – 2.

> Dienvidkurzemē kopā – 6:

* vīrieši – 6;
* sievietes – 0.

Avots: Latvijas iedzīvotāju nāves cēloņu datubāze

Kā palīdzēt cilvēkam, kurš domā par pašnāvību?

> Sarunājieties! Saruna ar cilvēku, kurš nonācis krīzē un domā par nāvi, neveicina pašnāvību. Saruna var būt pirmais solis, lai pašnāvību novērstu.

> Neatstājiet cilvēku, kuram ir pašnāvības domas, līdz neesat noorganizējuši palīdzību, pēc iespējas samaziniet pieeju pašnāvības izdarīšanas līdzekļiem.

> Zvaniet uz diennakts krīzes centra tālruni 67222922 vai 27722292. Neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai (113) vai arī noorganizējiet vizīti pie psihiatra vai ģimenes ārsta.

> Bērnu aizsardzības centra Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116111.

Avots: Veselības ministrija

Es domāju tā: Kādas trakulības pastrādājāt jaunībā?

Anna – jaunā māmiņa:

– Īsti nezinu. Tikai tas, ko jau bērni laukā parasti dara, – kāpelē pa kokiem, pa žogiem… Mēs bijām aptuveni 12 bērni, visi tādi mierīgi. Mums bija savs štābiņš, kur pulcējāmies un pavadījām laiku.

Skolā arī neko pārāk traku nedarīju. Biju prātīga jauniete.

Inga – strādā medicīnas nozarē:

– Ir gadījies uz baļļukiem pa naktīm iet – caur mežiem, skaļi dziedot, lai nebūtu bail no vilkiem. Un gājām garus gabalus – kādus desmit kilometrus.

Es dzīvoju Velnciemā – tas bija mans rajončiks. Parasti biju kopā ar puišiem, jo bērnu bariņš tur pārsvarā bija puiši, un vienmēr visur gāju viņiem līdzi.

Kur lielākā daļa vasarā skrēja? Protams, uz jūru. Mums bija sacīkstes – kurš tālāk ieies ūdenī. Tagad liekas – kas tik nevarēja notikt! Tas tiešām bija traks un bīstams pasākums.

Ingūna – grāmatvede:

– Mēs ar māsu negājām uz skolu divas nedēļas. Man bija pirmā maiņa, viņai – otrā. No rīta mamma devās uz darbu, es kopā ar viņu. Abas iekāpām autobusā, pienākot mūsu pieturai, – izkāpām. Mamma – uz darbu, bet es – atpakaļ uz mājām.

Māsai skolā bija otrā maiņa – vai tad viņa ies uz skolu? Nē, arī neies. Tā nu abas pa mājām. Bet cik tad ilgi tā var? Uz skolu jāiet.

Kad nodomāju, ka šī nu būs mūsu pēdējā diena, mājās pārnāca mamma un visu uzzināja. Vakarā atnāca vēl arī skolotāja.

Vladislavs – farmaceits:

– Ko tik mēs nedarījām! Atceros, ka mēs pa slēgtām teritorijām blandījāmies. Neko kriminālu nedarījām, drīzāk apšaubāmu.

Vēl mēs ar laivām braucām lielā vētrā pa jūru ap moliem. Mums bija kādi 15 gadi, un bez pieaugušajiem. Par laimi, viss beidzās labi. Bet, tagad atskatoties, – tas bija stulbi.

Ingus – pārdevējs:

– No tehnikuma laikiem atceros vienu interesantu epizodi. Viss mūsu kurss bija pa gaisu vien. Reiz, paskatoties dienas stundu sarakstu, nolēmām, ka negribam doties uz stundām.

Tajā pašā laikā Rāmavā notika lauksaimniecības izstāde, kas mūs ļoti interesēja. Tādēļ izdomājām plānu – uz stundu grafika uzrakstījām, ka mūsu kursam stundas nenotiek mācību brauciena uz Rāmavu dēļ.

Viss izskatījās ļoti īsts – ar parakstiem. Un mēs tiešām aizbraucām uz izstādi. Protams, skolotāji par to nebija īpaši priecīgi.