Kopš Lietuva Covid-19 krīzes dēļ atjaunoja robežkontroli un marta vidū ieviesa valstī karantīnu, pierobežas iedzīvotājiem dzīve mainījusies. Ierastie iepirkšanās braucieni uz kaimiņvalsti nomainīti pret došanos uz vietējo veikaliņu. Savukārt uzņēmēji ievērojami jūt, ka brāļi lietuvieši vairs netukšo savus maciņus Latvijā.

Degvielas uzpildes stacijā “Kings” pie Priekules–Skodas lielceļa pārdevēja Zanda Palapa (no kreisās) un vadītāja Inese Sproģe zina, ka vietējos veikalos tirdzniecības apjoms jūtami pieaudzis, tāpat pieprasījums pēc degvielas. “Nevar saprast, vai vairāk lej tāpēc, ka degvielai cenas kritušās, vai tāpēc, ka netiek uz Lietuvu,” saka Zanda. Skodā pārtikai cenas bija zemākas, viņa nezinot, kurp tagad no šī gala brauc iepirkties. “Es nekur nebraucu, pērkos tepat uz vietas,” atzīst pārdevēja.

I.Sproģe sašutusi par to, ka krīzes laikā tik ļoti sadārdzinājušies dezinfekcijas līdzekļi: “Pasūtīju tos tirgošanai. Kad zvanīju un apstiprināju pasūtījumu, cenas jau bija dubultojušās. Es jau tā tirgoju vislētāko. Nepērk jau. Vakar tikai vienu nopirka.” Taču pirmās jūtamās pārmaiņas pēc robežas slēgšanas esot gāzes balonu iegāde “Kingā”, pēc tiem vairs nevar doties uz Lietuvu. “Taču jūtams, ka lietuvieši vairs neiepērkas pie mums. Vairs neiet ne gotiņas un citas Latvijas preces, ne makšķerēšanas kartes,” pastāsta Inese.

Pēc degvielas iegriezusies pastniece Sintija Bertašus. “Dīvaini sestdienās, jo nav vairs kur braukt,” viņa smejas. Daudz kas no nepieciešamā jau bijis sapirkts Lietuvā iepriekš. Tagad braucot uz mazajiem veikaliņiem, kur mazāk cilvēku. Ir dārgāk, sevišķi pienam cenu ziņā ļoti jūtama atšķirība, novērojusi Sintija.Ainai un Aļģim Vilkoveckiem Gramzdas centrā dzīve ceļa malā kļuvusi klusāka, dzirdama tikai cīruļa dziesma. “Agrāk braucām iepirkties uz Skodu, tagad iztiekam. Iepērkamies vietējā veikalā. Cenām nekāda liela šķirba nav,” spriež Aina. Uz Lietuvu braukuši galvenokārt svaigas gaļas dēļ. Tagad cik ir, tik pietiekot, un ietaupās nauda, viņa pasmejas. Degvielu lējuši gan Latvijā, gan Skodā, speciāli tāpēc pāri robežai nebrauca, pastāsta Aļģis. “Kopš nav satiksmes uz Lietuvu un nebrauc smagie auto, ceļu vairs nesit kopā,” tāds ir viņa lielākais prieks.

No Aizvīķu pagrieziena līdz Apšupes tiltam kādreiz tik dzīvais Skodas ceļš tagad pilnīgi tukšs un izmiris. Latvijas pusē uz tilta stāv ar smilšu maisiem nostiprināta barjera, bet lietuvieši ceļu aizbēruši.

Mūspusē vienīgais tranzīta ceļš uz Lietuvu ir Klaipēdas šoseja. No Rucavas līdz robežai var redzēt braucam vienīgi kravu vedējus. Smagos auto ļoti raiti kontrolē gan latviešu, gan lietuviešu robežsargi, nekādas rindas neveidojas.

“Mēs praktiski vispār nestrādājam,” stāsta Rucavas radošās darbnīcas “Ligate” saimniece Līga Ate. “Atskrienu pusdienlaikā, vairāk jau tāpēc, ka jāizkurina telpas. Pusdienas gatavojam tikai pēc iepriekšēja pasūtījuma dažiem cilvēkiem. Mēs jau tikai uz lietuviešiem strādājām.” Vietējie cilvēki taupot, jo neviens jau nezina, kas vēl būs. Arī kūkas cilvēki vieni paši mājās neēdīs, ja kopā nevar svinēt. Ziemā “Ligate” pārsvarā orientējas uz banketiem, to atcelšana ir vislielākais zaudējums. “Toties dzijām tagad lielāks noiets, jo cilvēkiem parādījies brīvais laiks adīt,” atklāj Līga. Dīkstāves pabalsts viņai nepienākas, jo ir otrs darbs, kaut arī ar 0,2 slodzi.

Celtniecībā strādājošie nīcenieki Ēriks un Daumants Rucavā ir komandējumā. Uz Lietuvu neesot bieži braukuši, degvielu uzpildīja Nīcā. “Cenas ir lielas tāpēc, ka algas ir mazas,” atzīst Ēriks, kurš bažījas par darba vietu skaita samazināšanos krīzes dēļ.