“Jā, vārdu Jomi izdomāju es!” sacīja piecpadsmit gadus vecais Kirils Švidčenko, kad viņu satikām Beberliņos kopā ar 3 mēnešus veco labradora šķirnes kucīti. Kopā ar viņiem bija arī zēna mamma Svetlana un kinoloģe, kanisterapeite Māra Semjonova. Mēneša laikā, kamēr sunenīte dzīvo Švidčenko ģimenē, viņa jau iemācījusies pirmās paklausības komandas.

Kad Jomi izaugs un būs apguvusi visas nepieciešamās iemaņas, viņa kļūs par Kirila pavadoni, jo puisis jau kopš dzimšanas ir vājdzirdīgs un no četru gadu vecuma praktiski neredz. Viņam diagnosticēta ārkārtīgi reta ģenētiska saslimšana – Alstroma sindroms, no kura cieš tikai 800 cilvēku visā pasaulē.

Kirils ir jau trešais jaunietis, kura ģimene iesaistījusies biedrības “Es redzu” un labdarības fonda “Blue Orange Charity” programmā, kuras mērķis ir bērniem ar īpašām vajadzībām nodrošināt suni pavadoni. Šis ir pirmais gadījums Liepājā, kad neredzīgā cilvēka ģimene kopā ar kinologu pati izaudzinās suni pavadoni no kucēna vecuma. Parasti tiek piešķirts jau pieaudzis un trenēts suns.

Kā notika kucēna izvēle? Pavadoņa statusam neder jebkurš suns. Pirms nonākšanas pie Kirila pieredzējuši kinologi pārbaudīja vairākus kucēnus, kas bija nākuši pasaulē Baibas Lejānes labradoru audzētavā “Filebro”. Tika vērtēts, kā mazie sunīši reaģē uz trokšņiem, uz stresu, cik viņiem nepieciešama cilvēka klātbūtne u.c. Kad uz audzētavu kopā ar ģimeni aizbrauca Kirils, viņa paša ziņā bija izvēle – kurš no diviem par piemērotiem atzītajiem kucēniem kļūs par viņa draugu un pavadoni. Mamma un M. Semjonova atzina, ka tas mirklis esot bijis patiesi emocionāls. Tieši Jomi pirmā droši pienākusi pie zēna, ieskatījusies viņam acīs un apsēdusies pie kājām. Tad nu arī viņa tika atvesta uz Liepāju.

“Mums mājās jau ir viens mazs sunītis, ģimenes mīlulis, bet Kirilam ļoti bija vajadzīgs īsts draugs un pavadonis. Līdz šim visu laiku es esmu ar viņu: vedu uz 3. pamatskolu, uz mūzikas skolu, bet dēls aug lielāks un viņam jākļūst patstāvīgam, pārliecinātākam par sevi. Kad Jomi izaugs, tad jau viņi tikai divatā varēs doties laukā, uz skolu, veikalu vai pastaigās ar draugiem. Pie tam, kad ir suns, ar to regulāri jānodarbojas, jāiet pastaigās, un tas veselībai tikai nāk par labu!” stāsta zēna mamma. Kinoloģe Māra Semjonova Kirilu no sirds slavēja, jo puika pret Jomi apmācību izturas ļoti atbildīgi un savu iespēju robežās uzņemas visu atbildību. Reizi nedēļā M. Semjonova tiekas ar ģimeni un gan ierāda, gan nostiprina sunenītei nepieciešamās pamata paklausības komandas. Pārējā laikā ar Jomi trenēšanu jeb, kā teica kinoloģe, – mājas darbu pildīšanu, nodarbojas Kirils, piepalīdzot vecākiem.

Kāda ir kā ogle melnā kucīte Jomi? Mamma smaidot stāstīja, ka mazulīte ir ļoti attapīga, labsirdīga un reizēm arī… viltīga. Tagad, kā jau kucēnam, viņai patīk rotaļāties un nebēdņoties. Tas, ka Kirilam vasaras brīvlaikā radusies iespēja nodarboties ar suni un ar viņu iet laukā, esot lieliski, jo pretējā gadījumā zēnam vajadzētu uzturēties dzīvoklī. Ko tur visu dienu darīt, kā laiku kavēt neredzīgam pusaudzim? Jā, Kirils Karostas mūzikas skolā ir apguvis ģitārspēli un turpina to darīt. Spēlēt ģitāru – tā ir viņa sirdslieta. Pirms neilga laika zēns piedalījās konkursā “Latvijas gada ģitārists” un ieguva augsto 2. vietu.