Saruna raisās gan par zemes lietām, gan garīgo vertikāli, kuru neapzināti vai apzināti mēdzam ignorēt.

– Ar kādām domām aizvadījāt Pirmo adventi?

– Šis dabā ir tumšais laiks, taču vienlaikus šis brīdis jo īpaši mudina meklēt gaismu. Visgrūtākais atrast harmoniju starp pirmssvētku rosību un kņadu un iekšēju norimšanu.

Iestājies pretstatu laiks: daba uzsāk atpūtu, toties cilvēki lielo pirmssvētku skrējienu – dāvanu medības, pasākumi u.c.

Vislabākais būtu palīdzēt citiem, ziedojot, ko nu kurš var atļauties – naudu, laiku, enerģiju u.c., nevis žēloties vai žēlot sevi.

Bērnībā daudz klausījos skaņu platēs ierakstītās pasakas, un man ļoti palika prātā dzirdētais, ka, palīdzēdams citam, tu palīdzi pats sev.

Viens no mūsu draugiem nesen teica: “To laiku, ko patērē sūrojoties, labāk sākt ātrāk izmantot darbībā, tas būs daudz efektīvāk!”

– Ko nozīmē diakonija?

– Diakonija ir rūpes par cilvēku visā tā veselumā. Par viņa dvēseli, miesu un garu. Kopības veidošana un iespēju robežās materiāls atbalsts.

Mūsu diakonija vērsta uz praktisko kalpošanu cilvēkiem un darbojas ciešā saistībā ar Liepājas Krusta evaņģēliski luterisko draudzi.

Esam nevalstiska organizācija “Liepājas Diakonijas centrs”. Vadu un pārraugu to.

– Kā iesaistījāties šajā darbā?

– 1998. gadā. Bērni vēl bija mazi. Jutu vēlmi būt sabiedriskās aktivitātēs.

Tolaik diakonijā rīkoja kursus un aicināja pieteikties cilvēkus, kuri būtu ar mieru kā brīvprātīgie atbildēt uz uzticības tālruņa zvaniem. Apguvām sagatavošanas kursu.

– Ļaudis arī zvanīja?

– Jā, daudzi, jo dzīve nebija viegla. Mūsu uzdevums bija uzklausīt, uzdot uzvedinošus jautājumus, lai cilvēkus iedrošinātu meklēt risinājumus. Lai pats nonāk pie pareizajām atbildēm.

Uzticības tālrunī darbojos trīs gadus.

– Ko gūtā pieredze deva jums pašai?

– Arvien labāk iemācījos otru uzklausīt. Nostiprināju prasmi nedot savus padomus, trenēju ieturētību, savaldību, pieņemšanu.

Bija tādi, kuri tikai kliedza klausulē.

Uzklausītās dzīves situācijas atkal un atkal lika aizdomāties, cik mēs katrs esam dažādi.

Ieguvu lielu praktisko pieredzi, piemēram, sarunu vešanā, supervīzijās, komandas veidošanā, stresa kontrolēšanā.

– Gada nogale dabā vienmēr ir nomācoši tumša. Kā sevi uzmundrināt?

– Košas krāsas krūzes, grāmata pirms gulēšanas, labs (ne cinisks) humors, interjera kompozīcijas, sarunas, mūzika u.c.

Arī man ir pieredze, ka, klausoties ziņas vai internetā lasot tikai virsrakstus, rodas sajūta, ka tevī gandrīz fiziski ienāk tumsa. Tad atceros frāzi par tumsu no britu komēdijseriāla “Smalkais stils”: “Tev tā ir jāapkaro, nevis jāpievienojas tai!”

Un tāpēc ļoti svarīgi rītu iesākt arī ar garīgu rīta rosmi.

Man tas ir uzmundrinošs, stiprinošs vēstījums no Hernhūtiešu brāļu draudžu izdotā izdevuma “Lozungu grāmata”.

Katru dienu ir izlozēti divi lozungi jeb rakstu vietas no Bībeles. Piemēram, tās rindas, ko tagad nolasīšu, varētu arī būt mūsu diakonijas moto: “Priecājieties, pilnveidojieties, uzmundriniet cits citu! Esiet vienprātīgi, dzīvojiet mierā, un tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums.”

Viss ir pateikts priekšā, cilvēkam tikai atliek ķerties klāt, izpildīt sacīto un tad vērot, vai piepildīsies apsolījums – vai būs miers un mīlestība.

Reizēm šķiet, ka mēs, cilvēki, sabiedrība, vienkārši plūstam horizontālā virzienā…

– Kā to domājat?

– Mums pietrūkst garīgās vertikāles, sakrālās celtspējas. Cilvēks jau nesastāv tikai no miesas un materiālām vajadzībām. Vēl ir jau arī dvēsele un gars.

Paēdinot tikai miesu, bet atstājot novārtā un aizmirstībā iekšējo cilvēku, tas ātri vien aizved pie smagām krīzēm.

– Kāpēc vieglāk plūst pa vertikāli, nevis celties uz augšu?

– Jo šis virziens ir ērtāks. Tāda pakļaušanās materiālās patērēšanas spiedienam. Ja kādreiz lielai daļai sabiedrības svētdiena bija patiesas atpūtas, ārējas norimšanas un ieklausīšanās laiks, tad tagad vairs nav šāda ritma, tradīcijas. Darbs, lielveikali, iepirkšanās, piedalīšanās pasākumos, sporta sacensībās utt.

Neatliek laika un spēka mieram, pārdomām vienatnē, garīgajai vertikālei. Pār galvu kapuce, ausīs austiņas, un pa “dzīvi var rullēt brīvi” – kā dziesmā.

– Varbūt nemaz negribas ieklausīties sevī un aizskart kādu garīgo stīgu?

– Pārsvarā izvēlamies būt pastāvīgā troksnī, lai nebūtu jādomā. Paliekot vienatnē ar sevi, ir jādomā. Te nonākam pie jēdziena pašdisciplīna.

– Kā to saprotat?

– Man kā kristietei ir sevi jādisciplinē ne tikai ārīgi, bet arī iekšēji, garīgi. Un tas ir visgrūtāk, jo viss atkarīgs no cilvēka paša izvēlēm.

Viens no cilvēka dabas stūrakmeņiem ir slinkums. Otrs bailes.

Bailes mainīt ierastos priekšstatus, vidi, cilvēkus sev apkārt. Bailes, jo, kā tad būs, – nav zināms. 

– Ko nozīmē pieņemt – es esmu kristietis?

– To, ka tā nav rotaļa vai bērnu spēle. Tas nav vienkārši. Es to saprotu, ka būt par kristieti ir kas līdzīgs kā būt karavīram. Vienmēr jābūt formā, gatavībā, ka visu laiku tiksi vērtēts. Gan – kā tu rīkojies, gan – kā runā un domā.

Katru dienu nepieciešama liela pašdisciplīna, darbs ar sevi, tu nevari izlaisties kā veca sēne. Tas ir izaicinājums, bet, kā teicis sudraba mākslinieks un filozofs Oļegs Auzers: “Laime ir šķēršļu pārvarēšana ceļā uz mērķi.”

Ticība ir tāda kā ass, kas mūs katru tur un dod jēgu, mērķi šajā dzīvē. To piepildot, rodas sajūta, ka dzīve nav veltīga.

Vissvarīgākais būt patiesam, nespēlēt spēlītes, godīgi atzīt savas kļūdas, nevis kaut ko tēlot un izskaistināt.

Varu teikt par sevi – es cenšos, bet neesmu nekāds eņģelis ar sudraba spārniņiem. Man patīk atziņa, ka baznīca nav svēto sanatorija vai kūrorts, bet gan grēcinieku dziednīca. Mēs neviens te neesam bez kļūdām.

Ļoti palīdz satikšanās, sarunas ar neparastiem, garīgi spēcīgiem cilvēkiem, kas ir patiesi, nepārtraukti mācās ko jaunu, veido savu personību. Tas iedvesmo, dod spēku un prieku darboties, rada vēlmi mainīties, garīgi pieaugt.

Man tie ir mācītājs Kolvins Makfersons no Austrālijas, mūsu ģimenes draugs no Bosnijas Marko Jakičs, advokāts Renārs Briedis u.c. Jau mūžībā aizgājušie mācītāji Aivars Beimanis, Mārtiņš Urdze – tik vienkārši un patiesi savā kalpošanā cilvēkiem.

A. Beimanis bija sirdscilvēks un īsts Dieva vīrs. Kad viņš runāja, bija sajūta, ka no viņa staro gaisma, kas visus piepilda ar neaptveramu mieru.

– Kā jūs nonācāt līdz ticībai?

– Vecāku ģimenē par ticību Dievam nerunāja vispār, bet abas vecvecmāmiņas bija ļoti ticīgas. Esmu sapratusi, cik svarīgas ir lūgšanas. Tanī skaitā par savu dzimtu. Šīs lūgšanas ir atbildētas.

Man šķita interesanti, ka pirms laika, kārtojot savas lietas, atradu zīmējumu, kuru biju uzzīmējusi sešu gadu vecumā. Pļavā ar dzeltenām puķēm bija uzzīmēta baznīca. Skatījos un brīnījos, kāpēc to darīju, kāpēc tieši šāds zīmējums.

Pie ticības apzinātā vecumā mani veda kristīgi draugi. Atceros, kā jautāju: “Jā, Dievam vēl varētu ticēt, bet priekš kam tāds Jēzus Kristus?”

Pienāca Atmodas laiks, kad uz Latviju brauca dažādi sludinātāji, misionāri no citām valstīm. Cesvainē notika liels kristīgs sarīkojums un mācītājs no Norvēģijas Hansjorgs Baldingers aicināja nākt priekšā tos, kuri vēlas savu dzīvi atdot Dieva rokās. Sapratu, ka jāceļas un jāiet.

Mācītājs lūdza par mums. Tas bija ļoti īpašs pārdzīvojums, ko grūti vārdos izskaidrot.

Kad atbraucu mājās, mieru nelika jautājums: “Kas es esmu?!” Kā cilvēks Dieva priekšā var būt tik vērtīgs un svarīgs, ka Dievs deva savu Dēlu, lai Viņš mirtu arī manis dēļ?

Mājās ieslēdzos visklusākajā vietā – vannasistabā – un raudāju no visas sirds. Mans solījums bija: “Dievs, es Tevi nekad neatstāšu.”

– Un pēc tam?

– Tas bija tā vērts, jo Dievs bijis un ir man klātesošs visās lietās un arī problēmās. Dzīve ar Dievu ir ļoti aizraujoša, jo nekad nevar zināt, kādi ceļi pavērsies un kā apstākļi sakārtosies.

Piemēram, no Jēkabpils nonācu Liepājā, jo apprecējos ar liepājnieku. Mums ir trīs bērni un pieci mazbērni. Kad pārcēlos uz šejieni, vispirms sāku vadīt Svētdienas skolas nodarbības Pērkones-Skatres jeb Zariņu luterāņu draudzē, pēc tam Liepājas Krusta evaņģēliski luteriskās draudzes Svētdienas skolā. Kopā pavisam 25 gadus.

Vēl septiņus gadus biju viena no brīvprātīgo vadītāju komandas Bībeles draugu līgas bērnu un jauniešu vasaras nometnēs.

– Pie diakonijas durvīm ir lapiņas ar informāciju, ka šajā namā F. Brīvzemnieka ielā notiek daudzas un dažādas tikšanās.

– Pie mums tiekas anonīmo alkoholiķu grupa AA. Tiekas cilvēki ar īpašām vajadzībām, kas pārvietojas ratiņkrēslos vai skūteros. Nu jau viņi apvienojušies nevalstiskajā organizācijā “Izaicinājums liktenim”. Prieks, ka cilvēki iesaistās šādās atbalsta grupās un pārliecinās, cik tās viņiem nepieciešamas.

Vēl diakonijas paspārnē darbojas senioru kopa “Atvasara”. Pilsētas domes atbalstītajā projektā “Rokdarbnīcas” ļaudis varēja apgūt prasmes dažādos rokdarbos.

Ir atbalsta grupa “Dvēseles enkurs” ļaudīm ar īpašām vajadzībām. Bez visa cita viņi ietur arī kopīgu maltīti. Kādam tā ir vienīgā siltā maltīte dienā. Iznākt no mājām, izrauties no vientulības ir tik ļoti svarīgi! Vietā, kur justies piederīgiem.

– Kā visā pieminētajā jūtaties pati?

– Tās ir rūpes, kas sniedz ļoti lielu gandarījumu un spēku. Arī lielu nogurumu, protams!

Es ar prieku skatos, vēroju, kā cilvēki mācās komunicēt, mainās, atraisās, atbrīvojas no neuzticības, mazvērtības un iesaistās. Pamazām viņi aptver savu iekšējo spēku, saprot, ka arī viņiem ir kaut kas, ko dot, – dzīves pieredze, prasmes, drosme u.c. Tas veicina pašapziņu.

Nevajag tikai naudu, lai dalītos.

Ja cilvēks sēž mājās un koncentrējas tikai uz, piemēram, savu sāpošo ceļgalu, tas sāks sāpēt vēl trakāk.

Man tuva doma, ka esmu tas cilvēks, kurš nevis komandē Diakonijas centrā, bet pieskata un pārrauga to. Pieskatu, iedvesmoju, ievirzu. Kad redzu, ka cilvēki sāk rīkoties paši, man patīk paiet malā. Palikt fonā un tikai sekot, lai viss notiktu labi, lai būtu draudzīga atmosfēra.

– Jums ir arī sava komanda.

– Tā ļoti svarīga – brīvprātīgo kodols. Labus un uz sabiedrību vērstus darbus var paveikt tikai ar stipru un atbalstošu komandu. Ar cilvēkiem, kuri nepievils, izpildīs uzticēto, neņemsies ar intrigām un savstarpējiem kašķiem.

Ir arī tādi brīvprātīgie, kuri kā papildu spēks pieslēdzas tad, kad vajadzīgs.

Mūsu komandā un diakonijā M. Urdze ieguldīja ļoti lielu darbu, tāpēc arī ir labs rezultāts, saprašanās, sadarbība.

– Vai jau plānojat pasākumus Ziemassvētkos?

– 19. decembrī diakonijā būs Adventa tirdziņš, kurā savus darinājumus piedāvās cilvēki ar īpašām vajadzībām.

– Kā Ziemassvētki paiet jums pašai?

– Parasti diakonijā tas ir ļoti saspringts un aizņemts laiks, jo vajag sagatavoties, lai viss notiktu, kā plānots. Lai būtu uzvedums, dāvaniņas bērniem, vecajiem ļaudīm. Pasākums cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Jāsagatavo mazs sveiciens katram, kurš būs atnācis uz dievkalpojumu. Ziemassvētku dievkalpojums notiek vakarā, un mājās esam pirms pulksten deviņiem vakarā.

Lai varētu svinēt svētkus, kādam par to ir jāgādā. Nav viegli, bet to atsver liels prieks, gaišums un sirsnība.

Man īpaši patīk pirmie, otrie Ziemassvētki, kad vairāk brīvu brīžu mierā un klusumā. Kad viss jau noticis.

– Kāda ir jūsu Ziemassvētku tradīcija?

– Kopā ar ģimeni dziedam Ziemassvētku dziesmas. Mums ir klavieres, ģitāra, trompete u.c. Ja nesvinam pie mums, tad braucam ciemos, apciemojam cits citu.

Ziemassvētkos tā īpaši izjūtu Dieva mīlestību. Tik fantastiski lielu un neaptveramu. Dievs ir devis savu Dēlu par katru ikvienu. Šķiet vai izklausās tik vienkārši, bet brīžam pat mēs, kristieši, īsti neapzināmies to lielumu, augstumu, dziļumu – kas tas ir patiesībā un ko tas nozīmē.

Jēzus Kristus piedzima nevis pilī, bet mazā kūtiņā. Simboliski tas vēsta, ka Dieva tuvums un mīlestība ir pieejama ikvienam neatkarīgi no viņa statusa, bagātības u.c.

Ziemassvētki ir brīdis, kad Dievs mums pienāk tuvu, tuvu, tuvu. Lai to sajustu, ir vienkārši jāļaujas. Jābūt atvērtam tam, ka Dievs ar mums komunicē, un tad tu vairs nekad nebūsi viens – sākas dzīve ar Dievu.

Vizītkarte

Karīna Krieviņa

• Liepājas Krusta evaņģēliski luteriskās draudzes vadītāja.
• Dzimtā puse – Jēkabpils.
• Laulībā 32 gadus.
• Mamma trīs bērniem, vecmāmiņa pieciem mazbērniem.
• Par savas dzīves aicinājumu uzskata: To, ko dari, dari no sirds!
• Moto: Lūdz Dievu un strādā!

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.