Svētdiena bija ideāla brīvdiena. Saule spoža kā pavasarī, plus četri
vai pieci grādi, vējš ne pārāk uzbāzīgs. Uz kurieni tādā dienā parasti dodas
liepājnieki? Protams, uz jūrmalu!

Svētdien pludmale visas dienas garumā bija ļaužu
pilna. Daudzi no tiem, kas bija nākuši tikai pastaigāties, tomēr, skatoties uz
aizrautīgajiem dzintara meklētājiem, agri vai vēlu krita kārdinājumā un
pievienojās meklētāju pulkam. Ļaudis, salīkuši, tupus un vēl citās sev ērtās
pozās, stumdīja un cilāja gan jūras malā izskalotās jūraszāles, gan citas tām
līdzi izsviestās jūras veltes. Bija taču jāierauga, jāatrod, jāiegūst dzintars!
Meklētāji tika atalgoti. Citam pilna sauja un kabata dzintariņu, citam tikai
pāris zeltaino un cieto graudiņu. Svētdien jūra bija devīga. Meklētāji atrada,
staigātāji staigāja, baudītāji baudīja. Diena kā dāvana.