liepajniekiem.lv
Agrākā Kazahstānas galvaspilsēta ir padomju laika metropole, un gadsimtu senu ēku tajā nav, arī kulta celtņu maz. Taču skaista jau tāpēc vien, ka nogūlusies Tjanšana pakājē.
Ceļotāji sāk interesēties
Lidostā žēli noskatījos uz baltajām kalnu galotnēm, ko nepaguvu nofotografēt. Tad es nezināju, cik krāšņs Tjanšans vēl atklāsies.
Tas ieskauj pasakaina skata ezerus: Isiku, kam blakus dubļu šļūdonis nopostījis lielu teritoriju; sirreālo Kaindi, kurā aug sauss nogrimis mežs, kas saglabājies pēc zemestrīces; dzidro pērli Kelsaju...
Grēda pie Almati ir Ili Alatau jeb Baltais Alatau, kā mums iztulkoja vietējais gids.
Apaugušas nogāzes, akmeņi un sniegotas virsotnes. Tās izskatījās tuvu, un arī redzējām tuvu, iegājuši nacionālā parka teritorijā, kas savulaik bija parastai tautai slēgta atpūtas vieta.
Aiz grēdas jau ir Kirgizstāna, teica šoferis. Varētu iedomāties, ka kaimiņvalsts aizsniedzama ar roku, taču, kad citudien uz to braucām, gandrīz izlaidām garu.
“Aiz grēdas” nozīmē vairākus simtus kilometru tālu, turklāt trešdaļu ceļa sēdējām milzu sastrēgumā. Tas neizklīda vēl tad, kad jau sen bijām lauku teritorijā.
“Nav brīnums, ka galvaspilsētu pārcēla uz Astanu; uz darbu taču jāpaspēj,”
atkal kāds pajokoja.
Šoferis bija runājis ar kādu Almati iedzīvotāju, viņš ik rītu sešos izbraucot no mājām, lai deviņos būtu darbā. Pilsēta ar pusotru miljonu iedzīvotāju joprojām ir galvenais komerciālais centrs, tāpēc arī mutuļo.
Vasarās gan ielas esot samērā tukšas, jo pilsētnieki atpūšoties dabā. Un tur nu ir, ko redzēt! Tikai attālumi lieli, un iestājas agra tumsa, bet ceļš – kā nebeidzas, tā nebeidzas.
Tāda ir Kazahstānas stepe – vari visu dienu braukt un braukt, bet tā arī nekur neaizbraukt.
Netālu – Ili Alatau Nacionālais parks, kas agrāk bija slēgta elitāra atpūtas vieta Ili upes krastos. Nu tajā tiek iekšā. Tur ziņkārīgas vāveres tekalē gan celiņa malām un pat pienāk cilvēkiem klāt, bet sīki putni ēd no rokas.

Pieļauju, ka drīz tur būs mūsdienīga tūrisma infrastruktūra, līdz ar to vairāk apmeklētāju, bet šoruden vēl tur varēja krāšņumu baudīt klusumā. Šajā ziņā pēc gadiem Kazahstāna varētu būt mainījusies.
Jau tagad par šo valsti pasaulē ir interese. Sastapām pat ceļotājus no Brazīlijas. Pilns autobuss cilvēku, kuri apskatīja visu Vidusāziju, piecas valstis.
Savukārt Medeu ielejā pie augstkalnu ātrslidošanas stadiona uzkrītoši daudz bija indiešu. Gara auguma vīrieši ar čalmu galvā.
Blonda ceļabiedre vēlāk stāstīja, kā jutusies, ar viņiem iekāpjot vienā trošu ceļa vagoniņā. Tas bijis maršruta vidējā posmā no kalna lejup. Labi, ka īsāks nekā posms, kurš ved pāri ledus aplim, viņa teica.
Kolīdz durvis aizvērušās, visi no kabatām izvilkuši telefonus, piezvanījuši sievām un demonstrējuši skaistos skatus, cits caur citu stāstīdami.
Funikulieru stacijā mazā kafejnīcā bārmenis teica, ka oktobrī ēstuvi uz mēnesi slēgs, lai sakoptu un pats atvilktu elpu, bet tad jau atvērs ziemas tūristiem un slēpotājiem.
Lētas preces
Vēl 2022. gadā Latvijas Ārlietu ministrija aicināja Latvijas valstspiederīgos atturēties no braucieniem uz Kazahstānu, šobrīd tā aicina ceļotājus, kuri dodas uz šo valsti, būt piesardzīgiem, tur uzturoties.
Kopš 28 gadus valdījušā Kazahstānas prezidenta Nursultana Nazarbajeva vietā 2019. gadā stājās Kasims Žomarts Tokajevs, valstī notikuši vardarbīgi pretošanās protesti.
Es ne mirkli nekur nejutos apdraudēta vai nepatīkami, lai gan situācijas bija dažādas, kā jau katrā zemē.
Piemēram, mazpilsētā gājām cauri tirgum, meklēdami tualeti. Kad atradām, ieraudzījām briesmīgi piecūkotu kolektīvu “būvi”.
Pēc brīža uzradās kāds vīrs, kurš, sapratis, kas uz ārzemnieku rēķina varētu nopelnīt, sāka prasīt naudu par apmeklējumu. Ej tu ratā, būtu vismaz ielējis spainī ūdeni, lai var nomazgāt rokas!

Tirgus gan bija labs – lētas preces. Man žēl, ka nenopirku mēteli, vieglu, modernu. Par 20 dolāriem tādu pie mums ar uguni neatradīsi; tāpat kā Kazahstānas konjaku, kas ar 5–7 zvaigznēm maksā līdz 5 eiro.
Lēta un garšīga bija šokolāde, daudzi pirka medikamentus.
Kāds bumbieru tirgotājs, uzzinājis, ka esam no Latvijas, atzinās mīlestībā visai mūsu tautai, jo savulaik ir šeit bijis.
Lauku ēstuvītē kumisa tirgotāji, vīrs ar sievu, bija gatavi uzreiz iedraudzēties. Vīrietim ir 43 gadi, kumiss – no paša saimniecības, bet veikalu uzrauga viņa mamma, kas turpat arī nakšņo. To uzzināju bez prasīšanas.

Saimnieks man patika, bet ķēves piens negaršoja. Vieglais alkoholiskais dzēriens smaržoja pēc govs tesmeņa, bet garša atgādināja govs pienu ziemā, kad lopiņu baro ar skābsienu. Tad tas nav garšīgākais.
Kirgīzi tur arī govis, ko gana kalnu nogāzēs. Tās cita bija zālaina zaļa, bet cita – brūna. Ko tur varēja ēst?…
Uzziņai
Kazahstāna
- 1991. gadā Kazahstānas Republika kļuva neatkarīga.
- Iedzīvotāji – 20 000 000.
- Teritorija – 2 700 000 kvadrātkilometru; pasaulē 9. lielākā.
- Daudzveidīga daba – ir zaļi apgabali un stepes, pustuksnesis.
- Viena no bagātākajām Vidusāzijas valstīm.
- Zemē atrodas 94% Mendeļejeva tabulas elementu.
- Kazahi daudz ēd liellopu, aitas un speciālas šķirnes, labās ganībās turētu zirgu gaļu.
Avots: Ak-Sai Travel

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.