Pirmie divi cālēni skolotāju Sintiju Beķeri sagaidīja ceturtdien, 30. aprīlī.

Iepriekšējā dienā, pedagoģei dodoties mājās, esot bijušas trīs oliņas ar caurumiņiem, kas vēstīja, ka lielais brīdis vairs nav tālu. Naktī putnēni pilnībā aizšķīlušies, un no rīta sagādājuši visiem pārsteigumu. Tajā dienā no šaurā “namiņa” izlauzās vēl putnēni.

Inkubatorā bija ievietotas desmit olas, bet ne no visām izvēlies cālēns.

Grupiņas bērni skaitījuši dienas līdz šķilšanās brīdim. “Svītrojām kalendārā, cik vēl palicis,” smaidot piebilda S. Beķere.

Kolēģe Aiva Timpere pastāstīja, ka arī pagājušajā gadā “perējuši” cālīšus.

“Kāpēc izdomājām? Vienkārši pašai bija interese. Jo, lai arī teorētiski zini, kā notiek šķilšanās, šo procesu dzīvē ne vienmēr izdodas redzēt.

Tāpēc iegādājos inkubatoru, atnesu uz bērnudārzu ar mērķi vērot, kā tas notiek, un arī reizē to parādīt bērniem.”

Bet arī citiem pieaugušajiem bērnudārzā šis process sagādājis ne mazāku prieku. Daudziem bijis pārsteigums, ka ola var “čiepstēt” arī tad, kad nemaz tajā vēl nav plaisu.

“Bet tā tiešām ir! Var dzirdēt, kā cālītis čiepst cauri čaumalai, tā dodot par sevi ziņu,”

atklājumos dalījās pedagoģe.

Bērni piedzīvojuši unikālu iespēju tuvplānā iepazīt dabas procesus. “Bija situācija, ka bērns pat negribēja pieskarties olai, jo tā “čiepstēja”. Bet, kad izšķīlās pūkainais cālītis, tad gan parādījās vēlme paņemt to rokās.”

Pēc izšķilšanās cālēni nogādāti A. Timperes lauku mājās, kas atrodas Ķikuros, tas ir aiz Aizputes. Tur viņus sagaidīja īstā “mamma”.

“Laukos ir vistas, un viņas arī izaudzinās cālīšus,” putnēnu tālāko likteni iezīmēja A. Timpere. Ķikuros jau dzīvojas pagājušā gada perējums.