Džūlija Lote Lapka
"Kurzemes Vārds"
Cer uz vairāk vietām suņiem
Nu Nerai jau trīs gadi. Suņu meitene ir vienlīdz labs sargsuns un mīļš kompanjons ģimenei, pabužinot suņuku, stāsta saimniece Evija.
Ar viņu un Neru tiekamies pilsētas centrā – lielajam dzīvniekam tā nav sveša pastaigu teritorija, jo saimnieki ar savu četrkājaino draugu labprāt apmeklē suņiem draudzīgas kafejnīcas.
“Tādas ir gan beķereja “Roma”, gan “Caffeine” un “Darbnīca”. Vasarā, protams, ir vieglāk, jo tad klāt vēl nāk arī kādas pludmales kafejnīcas. Kopumā
Liepājā tādas suņiem draudzīgas vietas ir limitētā daudzumā. Maziem suņiem varbūt ir pietiekami, bet lielos pieņem retāk,”
norāda liepājniece.
Viņa piemetina, ka pilsētā pietrūkst arī citu suņiem paredzētu vietu, piemēram, vēl kāda suņu laukuma vai dzīvnieku izkārnījumiem paredzēto atkritumu tvertņu.
E. Sīkle-Žebele izmanto izdevību pamudināt citus saimniekus maksāt suņa turēšanas nodevu.
Viņa pārliecināta, ka ilgtermiņā paši vien būtu ieguvēji, jo tā būtu nauda, ko pilsēta varētu novirzīt ar dzīvniekiem saistītas infrastruktūras attīstībā vai kādos pasākumos.
Mīļākā vieta gan Nerai ir pludmale. Liepājā to apmeklē tikai Karostas pusē, bet parasti cenšas izbraukt ārpus pilsētas – uz Bernātu vai Pūsēnu kāpas pusi.
“Mums vienmēr jāpiedomā pie tā, ka cilvēki ir visur. Jāatzīst, ka
es neuztraucos par to, kā mans suns varētu reaģēt uz garāmgājējiem, bet gan drīzāk par to, kā cilvēki varētu reaģēt uz manu suni.
Jo arī tad, kad esmu nomaļā pludmalē, vienmēr satikšu kādu skrējēju, pārgājienā gājēju vai vēl kādu, kurš tomēr uz mums paskatīsies tā nejaukāk. Cilvēkiem mēdz būt bail no lieliem suņiem, bet mums viņi kaut kur ir jāaizved izskrieties. Liepājā ir pāris suņu parku, bet tie ir visai mazi lielam sunim,” uz pastaigu laukumiem Evija savu četrkājaino draugu veda kādreiz, kad Nera vēl bija maziņa, jo arī suņiem vajadzīga socializēšanās.
Kopā saveda Itālija
Evija pastāsta, ka suņu pasaulē nonākusi nejauši pirms aptuveni sešiem gadiem. Viņas kādreizējais darba devējs nolēmis paņemt korsosuni un, dodoties pie šīs šķirnes suņu audzētājas Marijas Demčenko, paņēmis Eviju līdzi.
“Marija jau ilgstoši Liepājā organizē suņu izstādes un arī pati uz tām brauc ar saviem suņiem.
Tā kā šī šķirne nāk no Itālijas, uz turieni arī ļoti bieži sanāk viņus vest atrādīt.
Viņai uz šiem pasākumiem bija vajadzīgs tulks, un, tā kā es pārzinu itāļu valodu, likās loģiski, ka es viņai varu palīdzēt. Tā sākās mūsu sadarbība gan citās pasaules izstādēs, gan vietējās, kad uz šejieni brauc itāļu tiesneši.”
Kā tas piederas, arī vārds suņu meitenei dots no itāļu valodas, kurā Nera nozīmē “melns”. Saimniece atzīst, ka tas nenācis viegli – ilgi domājuši, kā suņuku saukt.
Viņa pārliecināta, ka dzīvnieka vārdam jābūt tādam, lai to viegli un ātri var pasaukt.
No pieredzes arī zina teikt, ka cilvēki, kas izdomā sarežģītus, bet skaistus un unikālus vārdus, tāpat tos neizmanto, jo vieglāk tomēr ir izvēlēties kādu īsu iesauku.
Ciltsrakstos gan arī pašas sunim vārds pagarš: Amberland Harizma Nera.
“Pirms iepazinos ar Mariju, biju pārliecināta, ka esmu kaķu cilvēks!”
Evija smej.
Tomēr, izstādēs pavadot daudz laika kopā ar šīs šķirnes suņiem, tos iemīlējusi. Jau sākumā tikusi brīdināta, ka gan jau arī viņa reiz paņemšot suni.
“Neticēju! Bet te nu mēs esam. Kad nobriedu paņemt, tad bija jāgaida pusotrs gads līdz kucēnam,” tā ka nemaz nevarot teikt, ka tas bijis spontāns lēmums.
Tagad Evija apsver iespēju iegādāties vēl kādu kompanjonu.
Priekšroku dotu vēl vienam korsosunim, bet pagaidām no tā attur divi apstākļi – ģimenē ir četrus mēnešus vecs bērniņš, un vecāki grib, lai mazulis paaugas līdz jaunam mājdzīvniekam, kā arī vēl vienam lielam sunim pietrūktu vietas.
“Tas jau nekas, ka ir māja ar pagalmu, jo, kad aizver durvis, tas ir tas pats dzīvoklis. Varbūt otru suni varētu paņemt izmērā mazāku. Tad ar to arī varētu vairāk piedalīties izstādēs, jo būtu vieglāk visur paņemt līdzi.”
Grib Eiropas čempiona titulu
Ar Neru saimniece suņu izstādēs piedalās reti, un tālāk par Latvijas vai Lietuvas skatēm nav tikušas, lai gan abās valstīs izpelnījušās čempiona titulu.
Evija komentē, ka viņa uz šiem pasākumiem brauc strādāt, tāpēc arī grūti līdzi paņemt tik lielu draugu.
“Bet plānojam piedalīties vēl kādā, jo tomēr gribētos Baltijas čempiona titulu. Tas process nemaz nav tik vienkāršs – nevar šodien izdomāt un rīt braukt, jo tam ir jāgatavojas. Nera arī nav lielā sajūsmā par to visu.
Uzskatu, ka var redzēt, vai pašam sunim patīk piedalīties izstādēs.
Piemēram, Marijas suns ir pārlaimīgs, kad rokās paņem izstādes pavadiņu. To, ka suns mīl sevi parādīt, var redzēt arī tad, kad viņš ir laukumā.”
Nacionālā šķirnes suņu izstāde Liepājā norisinājās pagājušās nedēļas nogalē, 13. un 14. decembrī, Liepājas Olimpiskajā centrā.
“Tagad pašai ar šo ir pieredze, tāpēc varu teikt, ka uz izstādi ir vērts aiziet, ja apsver domu paņemt suni. Var vienkārši paskatīties, kā dažādas suņu šķirnes izskatās dzīvē. Un tur vienmēr var aprunāties ne tikai ar audzētājiem, bet arī ar saimniekiem – iepazīties ar viņu personīgo pieredzi. Tā var ļoti labi saprast, vai tas suns, kuru gribi, tev maz der,” iedrošina E. Sīkle-Žebele.
Tikpat pārliecinoši liepājniece iedrošina saimniekus apmeklēt arī suņu skolu.
“Gudri saimnieki zina, ka tas ir jādara, jo tur tu iepazīsti un izpēti savu mājdzīvnieku. Nevar būt tā, ka saimnieks sēž telefonā un savu suni palaiž darīt, ko viņš grib.
Es, piemēram, apzinos, ka šī ir liela šķirne, ka šie suņi nesavaldīti un neskoloti var kādu savainot.
Tev ir jāzina, kā tavs suns reaģētu uz draudiem, briesmām – ir jāmāk nolasīt sava dzīvnieka signāli, lai laikus tos varētu novērst. Un ir vienalga, vai saimniekam tas ir pirmais, otrais vai piektais suns, jo katram pieeja ir individuāla.
Mājās saimnieki tomēr mēdz atlaisties, sunim ļauj padarīt nedarbus un, ja nepaklausa mājās, tad mēdz to piedot, bet skolā nav nekāda piedošana. Šobrīd suņu speciālistu ir ļoti daudz, arī Liepājā.”
Evijai vēl viens ieteikums – uz kādu treniņu ik pa laikam aiziet arī pēc suņu skolas absolvēšanas.
Viņa norāda, ka ar katru cilvēku suns uzvedas citādi un atgriešanās pie trenera viņam palīdz nostāties atpakaļ ierindā, ja paspējis pierast pie saimnieku palaišanas brīvsolī. Tas arī cilvēkiem atgādinot, kāpēc ir svarīgi vienmēr kontrolēt savu kompanjonu.
