Ķepaini pazīst gan tie, kas šeit strādā, gan biežākie apmeklētāji, gan tuvākās apkārtnes iedzīvotāji. Pie medicīnas iestādes runcim ir tik laba dzīve, ka uz mājām īpaši nemaz nedodas.

Reti kurš spēj palikt vienaldzīgs un kaķi nenopaijāt, satiekot viņu pie ieejas. Viņš šķiet tik mierīgs, pārliecināts par sevi un ar dzīvi apmierināts. Aldaru ielas poliklīnikas galvenais ārsts, tā viņš tiek raksturots.

Māksliniece Agnese Rudzīte pa Aldaru ielu staigā bieži, līdz ar to arī satiek ūsaini un apsveicinās. “Viņš ir ļoti tiešs, citreiz nāk pāri ielai un uzrunā, lai iedod kārumiņu,” stāsta Agnese, piebilstot, ka viņš ir jau leģendārs.

“Viņš nav bezpajumtnieks, dzīvo turpat netālu. Viņam ļoti patīk sabiedrība, uzmanība un mazliet būt cietējam.

Viņu noteikti baro daudzi, jo sēž tur tāds “nabadziņš”.”

Agnese un viņas ģimene kaķi iesaukuši par Mārtiņu, bet gribētu zināt, kāds ir viņa īstais vārds.

“Fricis!” mīklu atšķetina runča saimnieks Jānis Valciņš, ko portālam ar precīzām norādēm no malas izdevās uzmeklēt.

Peļu junkuram ir aptuveni 13 gadi. Paņemts kā mazs kaķēns. “Viņš ir no “Metalurga” laikiem. Sieva viņu atnesa mājās,” atceras Valciņa kungs.

Vienu brīdi Fricis dzīvojis laukos pie sievas vecākiem, bet, kad vairs nebijis neviena, kas par runci parūpētos, pārcēlies atpakaļ uz savu dzimto pilsētu.

J. Valciņam šķiet, ka Fricis tieši viņu atzīst par savu cilvēku, bet kopumā nekādi lielie draugi nemaz nav. Pienāk tad, ja pats grib, dzīvo neatkarīgi, īpaši Jāņa kungu nemeklējot.

“Bet pie poliklīnikas ir tik mīļš, gluži cits kaķis,”

par ķepaiņa divējādo attieksmi pasmaida J. Valciņš.

“Vasarā pie poliklīnikas kaķis pavada lielāko daļu laika. Tur tiek barots un lutināts. Kas viņam nekait! Ja ir silts, Fricis mājās nenāk vispār. Bet nu, kad gaisa temperatūra ir zemāka, iegriežas arvien biežāk.

Manu kaķi kaimiņi pazīst. Ielaiž pa galvenajām ārdurvīm un tad zvana man pie dzīvokļa. Esmu arī uztaisījis pie mājas konstrukciju, lai kaķis var tikt līdz logam. Kad redzu, ka sēž, atveru logu un laižu iekšā.”

Gadījumu, ka kāds būtu nodarījis Fricim ko ļaunu, J. Vilciņš neatminas. Bet reiz kāda sieviete gribējusi viņu nogādāt patversmē vai aizvest kur citur, jo šķitis, ka ir bezsaimnieka kaķis.

Bet viņu izglābušas citas sievietes, un Fricis palicis, kur bijis. Dūšīgi saimnieko pie poliklīnikas, tālāk uz vienu vai otru pusi viņš nedodas. Ir uzticīgs šai vietai.

“Viņam delikatese ir jēla vistas krūtiņa. Bet man šķiet, ka pie poliklīnikas viņš ēd visu, ko piedāvā. Mājās viņš ir izvēlīgāks,” J. Vilciņš pasmaida par kaķa paradumiem.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.