“Labdien, mani sauc Sandra un es esmu alkoholiķe! – kad 41 gadu vecajai sievietei šie vārdi bijuši jāsaka pirmo reizi, viņa tos izšāvusi kā no ložmetēja, un teiktais nav nācis no sirds.

Tagad, kad ir pagājis gads, kopš viņa apmeklē Anonīmo alkoholiķu sadraudzības sapulces, viņa to saka no sirds un tā arī domā. Sandra ir viena no tiem cilvēkiem, kas AA sapulces apmeklē pēc tam, kad šīs sadraudzības pārstāvjus satikusi  Liepājas Reģionālās slimnīcas Narkoloģijas nodaļā, kur viņa jau otro reizi ārstējusies.

Šis ir mans plauktiņš!

“Es biju no plostotājām,” savā sūrajā alkoholiķes pieredzē Sandra (vārds mainīts) dalās ar domu, lai ar savu atklātību pateiktu, ka no šīs pekles ir izeja un viena no tām ir AA sadraudzībā. “Varēju dzert piecas dienas no vietas, paņemt slimības lapu, un tāpēc darbā faktiski neviens nezina manu problēmu. Varbūt nojauš. Toties par to zina mani tuvinieki un īpaši pārdzīvo mamma.”

“Alkoholu pirmo reizi pagaršoju 14 gadu vecumā, kad kopā ar trim draudzenēm nopirkām punša pudeli,” stāsta Sandra. “18 gadu vecumā aiz spītības un iepriekšējā drauga pāridarījumu dēļ apprecējos ar vīrieti, kurš bija par mani daudz vecāks un stipri dzēra. Tomēr mums bija jaunība, jautrība, kompānijas, ballītes un iedzeršanas. Tas viss bija tik interesanti! Turklāt es nebiju no tām, kas, kā es mēdzu teikt, skalo zobus. Nebija nekāda vīna glāze vai mazliet stiprā alkohola – kad es dzēru, tad dzēru tā kārtīgi. Jā, otrā dienā bija slikti, bet es nelāpījos. Jautri mums bija arī darbā – arī tur regulāri iedzērām. Un tad es atklāju salāpīšanās šarmu. Izrādījās, ja otrā dienā izdzer kādu vieglu kokteilīti, paliek labāk. Tikai kaut kā ar laiku otrā dienā salāpīšanas ievilkās par daudz, un tad bija slikti arī trešajā dienā. Tā sākās mani trīsdiennieki. Mamma un citi tuvinieki brīdināja, bet es tik atmetu ar roku – liecieties mierā!”

Pēc tam, kad reiz dzērumā vīrs pret Sandru pacēlis roku, viņi pēc astoņu gadu kopdzīves izšķīrušies. Drīz nākusi tik liela mīlestība, ka Sandrai šis vīrietis bijis viss uz pasaules. “Man bija rozā brilles, rozā migla un nekas cits neeksistēja,” viņa atceras. “Taču šī laulība bija vēl īsāka – tikai divus gadus, jo viņam bija cita atkarība – no azartspēlēm. Ilgi to nesapratu, bet, kad runāju, viņš visu rūgti nožēloja, solījās, ka tas vairs neatkārtosies, taču tūlīt pēc tam varēja nozagt man naudu.” Tomēr šo laulību laikā Sandras dzeršanā bija pārtraukums.

Ar savu trešo dzīvesbiedru Sandra izšķīrusies pirms gada. Taču tieši šīs kopdzīves laikā viņas alkoholismam bijis visintensīvākais posms, kura laikā viņa divas reizes nonākusi pat Narkoloģijas nodaļā. “Dzēra vīrs, un dzēru arī es,” Sandra neslēpj. “Sākumā viņš vēl strādāja, bet tad aizgāja no darba, un ģimenes uzturēšana palika tikai uz maniem pleciem. Patiesībā tā man ir bijis visu mūžu. Un, ja vīrs man atļāvās kādreiz ko pārmest, tad tā arī atbildēju, ka es to pudeli pati esmu nopelnījusi. Pēdējos gadus bija tā, ka mums vairs nebija nekādu jūtu, bija viens vienīgs naids. Katrs ar savu pudeli varējām sēdēt savā istabā un dzert, jo mums pat pie pudeles nebija par ko runāt.”

Sandras plosti ilguši vidēji piecas dienas. Pēc pēdējā, kas bijis pirms gada, viņa sapratusi, ka saviem spēkiem vairs galā netiks un labprātīgi aizbraukusi uz Narkoloģijas nodaļu. Tur arī iepazinusies ar dažiem cilvēkiem no Anonīmo alkoholiķu sadraudzības. “Atceros, ienāca māsiņa un pateica, ka esot iespēja ar viņiem parunāties,” Sandra ieskicē šo tikšanos. “Tā nu mēs, tādi pohaini un sazāļoti, tur sēdējām un klausījāmies. Es vairs neatceros, ko viņi tur stāstīja, ko runāja, bet man notika tāds kā klikšķis – es sapratu, ka šīs sapulces var būt mans glābiņš. Vēlāk zvanīju mammai uz mājām un pavisam apgarota stāstīju, ka esmu atradusi savu plauktiņu.”

Tagad regulāri divas reizes nedēļā Sandra dodas uz sapulcēm un pat kļuvusi par to vadītāju, jo sajutusi sevī vajadzību kalpot šai sadraudzībai.

Plašāk par anonīmajiem alkoholiķiem un viņu cīņu ar atkarību lasiet laikrakstā “Kurzemes Vārds”.