Liepājas Svētās Trīsvienības katedrāles tornis jau atklāts skatam un tas iezīmē jaunus vaibstus Liepājas centra sejā. Daudzi, pieraduši pie dievnama pelēcīgās krāsas, jautā, kāpēc gan katedrālei izvēlēts tieši šāds – dzeltenais tonis?

Uz šo jautājumu jau iepriekš atbildi laikrakstam “Kurzemes Vārds” sniegusi arhitekte, katedrāles būvprojekta autore Helēna Dekante.

“Katedrāle ir vēsturiska. Izpētes liecina, ka sākotnēji baznīca bijusi ar dzeltenīgu pamattoni un baltiem stūriem. Dievnams 18. gadsimtā būvēts no dzeltenajiem holandiešu klinkera ķieģelīšiem – toreiz vēl bez torņa augšējās daļas. Vēlāk torni pabeidza, ēku apmeta, apmetumu nokrāsoja dzeltenu. Savukārt ēkas stūri, kas apdarināti ar gotlandes smilšakmens plāksnēm, dažādos periodos ir bijuši dažādi: bijis laiks, kad stūri krāsoti melni, arī tāds periods, kad tie bijuši gaiši. arī 20. gadsimta sākuma attēli ir liecība par ēku dzeltenīgā tonī ar gaišiem stūriem.

Dzeltenīgs ar baltu – tas namu it kā velk uz augšu. Arhitektiem ar pasūtītājiem

diskutējot, kādai vajadzētu izskatīties katedrālei pēc atjaunošanas, tika pieņemts tieši šis variants, jo tas atbilst katedrāles būtībai – ēkas stūri kā pestīšanas pīlāri velk skatu uz augšu.

Tieši šī simboliskuma dēļ tika noraidīts, ka smilšakmens detaļas stūros atkal varētu būt melnas. 

Jā, mūsu atmiņas laikā svētās trīsvienības katedrāle ir bijusi pelēka. Bet tas nenozīmē, ka tāda tā bijusi vienmēr. Iemesls, kādēļ ēka pēdējos garos gadu desmitus izskatījusies šādi, ir dūmi, ēkas bojājumi, klimats. Šajā gadījumā pelēcīgais pelējuma tumšums ir sabrukšanas, postažas krāsa, kas izveidojās laikā, kamēr ēka nebija kopta, sāka drupt, iet bojā. Mēs pie daudz kā esam pieraduši, arī pie arhitektūras pelēcīguma. Bet tā ir svētība, ka tagad varēsim atgriezties pie sen iecerētā – lai katedrāle atkal top par greznu un uzrunājošu pērli.”