Dialogs neizdodas

Biedrība “Dzīvnieku SOS”, kas atrodas Rīgā, jau vairākus gadus palīdz ģimenei, divām Virgas pagasta iedzīvotājām, kuras tur daudz suņu un kaķu.

Viņas mājā neielaiž ne ziņkārīgos, ne pašvaldības pārstāvjus un kontrolējošās institūcijas, tā ka jātic – teikušas, ka šogad ir septiņi suņi, bet kaķu skaits nav zināms.

“Dzīvnieku SOS” cēlis trauksmi par to, ka sievietes nespēj par dzīvniekiem parūpēties, tiem no Rīgas jāved par ziedojumiem pirkta barība, lai mīļdzīvnieki nenomirtu no bada.

Saimnieces gan zvanījušas uz dzīvnieku biedrību, arī pagasta pārvaldi;

te prasa barību, te saka, ka neko nevajagot, jo ir kartupeļi un maize, baro suņus ar to.

Gramzdas un Virgas pagastu apvienības pārvaldes vadītāja Daiga Egle ne reizi vien uzklausījusi “Dzīvnieku SOS” pārstāves Sandras Brasliņas pārmetumus par to, ka pagastā nevienam nerūp badinātie dzīvnieki un nerīkojas to labā.

Akmens kritis arī kontrolējošo dienestu dārziņā.

“Dialogs nav izdevies, lai arī esam centušies iekļūt mājā un aprunāties ar dzīvnieku saimniecēm,”

D. Egle attaisnojas. Nepieejamas.

No Rīgas atvesti barības maisi mesti pāri žogam, atstāti ārpusē pie mājas, arī kaimiņiem, lai atdod. Labdari dzird vienu un to pašu – kādas citiem tiesības skatīties privātīpašumā, tur saimnieces var darīt, kā patīk. Ko domā citi, viņām nerūp.

Pilna sēta ar taksīšiem

Pagastu apvienības vadītāja D. Egle stāsta: “Mēģinām visādi – ar labu, runāšanu, esam lūguši, bet ko varu izdarīt? Visiem suņiem, kaķiem nevaru izstāvēt klāt, jo mēs jau tā gadā samaksājam lielu summu par dzīvniekiem, ko savācam un nododam. Ar tiem problēmas bijušas vienmēr, un šis gads nav izņēmums.

Virgas pagastā šogad jau iztērēti ap 3000 eiro par dzīvnieku nodošanu. Šobrīd pakalpojums “Libertai” kļuvis dārgāks – 70 eiro par kaķi, 200 eiro par suni.

Biedrība atrodas mūsu pagastā, un esmu pateicīga tās cilvēkiem, ka dara brīvprātīgo darbu, jo tas nebūt nav viegls.”

D. Egle darba gaitās pieredzējusi dažādas situācijas, kādās mīļdzīvnieki tiek turēti vai nonāk patversmē. Piemēram, ieliek cilvēku pansionātā. Ja viņa kaķīti kaimiņš nepaņem, tad “Liberta” brauc dzīvniekam pakaļ.

“Suns vai kaķis ir vecajiem cilvēkiem draugs, bet, kad saimnieks aiziet mūžībā, mēs to savācam un tas atkal nonāk patversmē,” stāsta pārvaldes vadītāja.

Pie kādas ģimenes mājokļa – trīs mazi sunīši, kas savā starpā vairojas, sunīte atkal grūsna. “Tā taču jāsterilizē,” D. Egle teikusi mājasmātei, bet atbildē saņēmusi:

“Nē, nē, mums patīk mazi sunīši, varam tos dot tālāk un nopelnīt naudiņu.”

Jaundzimušo pārveda mājās, bet mamma palika slimnīcā. Tētis viens ar bērnu uz rokām. Naudas trūka, bet vēl bija jābaro suns un kaķis. “Protams, izņēmām suni, pagasts par to samaksāja,” atceras D. Egle.

“Cilvēkiem ir neizskaidrojama tieksme pēc dzīvnieka, lai gan nav, ko tam dot ēst, un tas dzīvo pusbadā. Bieži ir tā, ka mums jāizšķiras, ko darīt, – izņemt dzīvnieku vai taupīt pagasta līdzekļus, taču mēs izvēlamies par labu dzīvniekam un par savākšanu maksājam pagasta naudu.”

Daudz dzīvnieku rodas Purmsātos. Cilvēki zina, ka tuvumā atrodas dzīvnieku aizsardzības biedrība “Liberta”, atbrauc un vienkārši izsviež dzīvnieku; gan jau savāks.

Reiz veca pensionāre D. Egli uzaicināja pie sevis.

“Skatos – pilns dārzs ar kaķiem – 20! Visi ap māju saulītē sildās. Kundze kaķu dēļ arī mani uzaicināja pie sevis, jo ar tiem vairs netika galā.

Gaļas veikalā pirka dzīvniekiem kaulus, vārīja biezputrā un diendienā visus baroja, jo nespēja palikt vienaldzīga. Viņa iedeva man 400 eiro, lai aizvedam kaķus uz “Libertu”, tad tā vēl atradās Liepājā. Lielo baru sapakojām, sakrāvām busiņā.

Tik atbildīgi cilvēki kā šī kundze sastopami reti. Tas bija vienīgais gadījums, kad par dzīvnieku aizvešanu mums iedeva naudu, parasti ir izbrīnīti – kā, jūs kaķīti nesavāksiet par velti?”

Kādā sētā izskrēja pretī septiņi taksīši. Tur dzīvoja maznodrošinātie. Uz jautājumu, ko dod suņiem ēst, atbildēja: “Mums ir pārtikas pakas.”

“Cik pārtikas paku vajag septiņiem, tās jau saņēma tikai divi cilvēki. Toreiz piecus kucēnus izņēmām, par nodošanu patversmē samaksājām 350 eiro, tagad būtu 1000,” saka D. Egle.

Kaimiņi “pieņēmuši zināšanai”

Laukos izsenis pret kaķiem bijusi attieksme, ka tie nav jāsterilizē, kā arī var nebarot regulāri, jo ķer peles. Taču slikti turēšanas apstākļi suņiem un kaķiem nav norma ne laukos, ne pilsētā, uzsver dzīvnieku aizsardzības biedrības “Liberta” vadītāja Ildze Saulīte.

Tā ir apzināta cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem.

Biedrības vadītāja neizpratnē par to, kāpēc joprojām laukos daudziem mīļdzīvnieku saimniekiem tāda attieksme, it kā uz viņiem neattiektos suņu un kaķu turēšanas noteikumi.

“Dara tāpat kā pirms 20 un 30 gadiem.

Es pieļauju, ka joprojām kaķēnus un kucēnus arī sūta uz jūrskolu, tikai varbūt par to mazāk runā.

Protams, arī laukos dzīvo cilvēki, kuri ir atbildīgi, suņus čipo,  reģistrē, kaķus – sterilizē,” tāda Ildzes pieredze.

Dažkārt lauku sētās daudz suņu, dažkārt pēc skata neveseli, novārguši. Taču, ja tie ārpusē neizkļūst, nevienu neapdraud, tad arī īpaši netraucē. Kaimiņos dzīvojošie, tā teikt, pieņem zināšanai, ka kādās mājās pret dzīvniekiem izturas slikti, bet tas arī viss.

“Ja tāda situācija būtu Liepājā, manuprāt, neviens kaimiņš nebūtu apmierināts un vismaz daži dzīvnieki būtu atsavināti,” “Libertas” vadītāja salīdzina laukus un pilsētu.

Pagastos, mazos ciemos kaimiņi cits citu pazīst, arī zina, kāds kuram suns. Ja duksis skrien pa ceļa malu vai pār lauku, tad zina, no kurām mājām aizskrējis.

“Arī pagastu pārvaldnieki pazīst vietējos klaiņotājus. Gan viņi, gan Pašvaldības policija ar saimniekiem pārrunā dzīvnieku turēšanas noteikumus, ja suns skraida apkārt,” turpina Ildze.

“Ir bijis, ka cilvēki ziņo par neatpazītu dzīvnieku, un tad vai nu policisti brauc pārbaudīt mikročipu, vai mēs. Citreiz ir tā, ka aizbraucam līdzi sunim un tas pats mūs aizved pie saimnieka. Arī tad ar viņu pārrunājam noteikumus. Parasti rezultāts ir pozitīvs – lielākā daļa šo suņu tiek čipoti un reģistrēti, bet cilvēki pēc tam devuši mums ziņu, ka tas izdarīts.”

“Libertā” nonāk gan saķerti un izņemti dzīvnieki, gan arī tādi, kurus aizved. Piemēram, mazdārziņu sezonai beidzoties, tiek vesti kaķi. Cilvēki aizbrauc atpakaļ uz pilsētu, bet mīlulis paliek laukos viens vai pieklīst vietējiem iedzīvotājiem. Kamēr ārā silts, pagaidu mājās klaidonīti baro, meklē tam jaunus saimniekus, bet, kad neizdodas tos atrast, tad aizved uz patversmi.

“Tālāk veicam visas nepieciešamās procedūras – attārpojam, atblusojam, vakcinējam, sterilizējam, tad mājas meklējam mēs. Tas ir laikietilpīgs process,” Ildze uzskaita.

Cilvēku interese par adopciju ir periodiska – kādu laiku klusums, tad ir nedēļas, kurās paņem vairākus dzīvniekus.

Biedrībā Virgas pagastā var uzņemt 20 suņus un aptuveni 60 kaķus.

Vadītāja paskaidro, ka par dzīvniekiem nav konkrētas maksas. Ja tas ir no privātpersonas, tad vēlams, lai būtu potēts, čipots, kastrēts, bet situācijas ļoti dažādas.

Ja “Libertā” vēršas vientuļš pensionārs, kurš sevi tik tikko var uzturēt, biedrība iet pretī un pieņem dzīvnieku, kāds tas ir.

Arī adoptējot no biedrības dzīvnieku, neprasa konkrētu maksu, vien brīvprātīgu ziedojumu. Savukārt pašvaldībai gan ir fiksētas summas, ko piemin Virgas pagasta pārvaldes vadītāja D. Egle.

Tik daudz suņu kā tagad iepriekš “Libertā” nav bijis – vietas pilnas.

Iespējams, skaita palielināšanos ietekmējis kovida laiks, kad ģimenēs pieņēma dzīvniekus, īsti nepadomājot, vai vajag. Nu kovidnieki dažiem kļuvuši lieki.

Uz jautājumu, vai Dienvidkurzemē ir pagasti, kuros vairāk pamestu suņu un kaķu nekā citviet, Ildze atbild: “Tie ir dārziņi – Šķēdē, Ječos; no šīm vietām pie mums nonāk visvairāk dzīvnieku, lielākoties kaķi. To skaits gan samazinās, jo pašvaldība veiksmīgi īsteno sterilizācijas programmu.”

Akūta problēma mazdārziņos

Aizputes un Cīravas pagastu apvienības pārvaldes vadītājs Andris Petrovics pastāsta, ka klaiņojošo dzīvnieku problēma viņa pagastos ir ļoti jūtama.

Daļai gadījumu ir objektīvi iemesli. “Piemēram, ja nomiris kāds cilvēks, kurš ir kopis sešus vai septiņus kaķus. Tie kaķi tur vienkārši paliek,” skaidro A. Petrovics.

Pirms vēršanās pie Pašvaldības policijas pārvaldes vadītājs ar pagasta ļaudīm vispirms cenšas noskaidrot noklīdušā dzīvnieka saimniekus. Ne vienmēr veiksmīgi, jo, kā viņš pats aizrāda, – daudzi dzīvnieki laukos nav čipoti.

Viņš gan atzīst, ka klaiņojošo kaķu skaits tagad varētu būt nedaudz mazāks nekā agrāk, jo tie tiekot sterilizēti.

“Kādreiz sterilizācija bija vajadzīga bieži, bet tagad tie ir tikai tādi gadījumi, kad tiešām ar saimnieku kaut kas ir noticis,”

min A. Petrovics, kurš informē, ka par noklīdušiem dzīvniekiem viņam ziņo dažas reizes gadā.

Pēdējā gada laikā tikai vienu zvanu par klaiņojošu suni, kas maldījies no Šķēdes dārziņu puses, saņēma Vērgales pagasta pārvaldes vadītāja Vita Cielava.

“Visos gadījumos parasti tiek iesaistīta Pašvaldības policija. Cilvēki paši zvana, arī mēs nododam šos ziņojumus pašvaldības policistiem vai “Libertai”, un viņi tad arī tiek galā ar šiem dzīvniekiem,” skaidro V. Cielava.

Viņa piemin, ka pārsvarā tādu ziņojumu nav daudz, bet ir.

Savukārt Dunikas un Rucavas pagastu apvienības pārvaldes vadītāja Agija Kaunese apstiprina, ka klaiņojoši mājdzīvnieki ir akūta problēma un jautājums, pie kura tiek strādāts jau ilgi.

Īpaši viņa izceļ tādas mazdārziņu teritorijas kā Ječi. “Ņemot vērā, ka mēs neesam tālu no pilsētas, mums ir bijuši daudzi gadījumi, kad pilsētnieki atļaujas atbraukt uz šiem mazdārziņiem un savus mājdzīvniekus, īpaši kaķus, vienkārši pamet. Un tad jau dzīvnieks ir uz mūsu pleciem,” stāsta A. Kaunese.

Pēc tam, kad dzīvnieki tiek pamesti, rodas jauna problēma – dzīvnieku vairošanās, kur pāris pamestie kaķi pārtop lielos pulkos.

Pašvaldība gan mēģinot šo jautājumu risināt.

“Jautājums ir akūts, un mēs katru gadu tam paredzam finanses, lai kaķu kolonijas izķertu.

Kaķiem vairojoties, parādās arī risks, ka viņi paliks par mežoņiem un sāks apdraudēt ne tikai iedzīvotājus, bet arī citus mājdzīvniekus,” viņa skaidro.

A. Kaunese atzīst, ka salīdzinājumā ar citiem gadiem klaiņojošo dzīvnieku skaits nav mainījies, neskatoties uz to, ka tiek strādāts, lai problēmu mazinātu.

“Skaidrojam iedzīvotājiem, ka žēlot šo klaiņojošo dzīvnieciņu un viņu pabarot nozīmē, ka viņš nāks biežāk un beigās tur arī paliks. Un tad nāks nākamie, kamēr būs kolonija,” skaidro pārvaldes vadītāja.

Viņa uzskata, ka ar laiku šie cilvēki paši vairs nespēj tikt galā ar pieradinātajiem dzīvniekiem, jo to uzturēšana prasa līdzekļus. Pēdējā laikā lielākā kaķu kolonija Dunikas un Rucavas pusē bijusi ar vairāk nekā 10 kaķiem.

A. Kaunese gan uzsver, ka pašam ķert pamestus dzīvniekus nevajag, jo pašvaldībai ir noslēgts līgums ar biedrību “Liberta” un visos gadījumos tiek piesaistīta arī Pašvaldības policija.

“Tiek izsaukts arī ķērājs, jo daži dzīvnieki var būt mežonīgi. Un ne jau visi dosies rokās un lēks mašīnā, lai kaut kur brauktu,”

izsakās A. Kaunese.

Dienvidkurzemes novadam ir noslēgts līgums ar dzīvnieku ķērāju Mārtiņu Svaru, kurš nepieciešamības gadījumā nodarbojas ar kaķu izķeršanu un nogādāšanu veterinārajā iestādē, kur tiek veikta kastrācija un sterilizācija.

Līdz ar to vairāki pagastu pārvaldes vadītāji apgalvo, ka ir novērojams, ka kaķu kļūst nedaudz mazāk, bet situācija kopumā vēl joprojām ir neatrisināta līdz galam.

M. Svars apgalvo, ka novads ar kaķu pārpopulācijas problēmu strādā un progress ir manāms.

Lauku specifika – čipošanu neuzspiež

Dienvidkurzemes novada Pašvaldības policijas priekšniece Ieva Ilstere informē, ka iestādei nav statistikas par to, cik bieži izsaukumi ir saistīti ar klaiņojošiem mājdzīvniekiem, bet tie noteikti ir vieni no populārākajiem.

“Ja jānosauc kāds cipars, tad es teiktu, ka tie ir vidēji no kādiem 5 līdz 10 izsaukumiem mēnesī,” stāsta I. Ilstere.

Viņasprāt, klaiņojoši mājdzīvnieki ir daudz aprunāta tēma un nemaz neesot tik sāpīgs jautājums, jo sistēma ir pietiekami sakārtota un arī sadarbība ar dzīvnieku aizsardzības biedrību “Liberta” ir veiksmīga.

Vajadzība pēc “Libertas” un ķērājiem nav vienmēr. “Ja to spējam, tad arī paši dažkārt ķeram dzīvniekus. Bet viņi ir dažādi – ir agresīvi suņi un tādi, kurus nemaz nav tik viegli notvert, jo viņi vienkārši nedodas rokās un mūk.

Daļā izsaukumu cilvēks pazvana un ziņo, bet, kad mēs aizbraucam, dzīvnieka jau vairs tur nav,”

šādos gadījumos tiek apbraukāta apkārtējā teritorija, bet ne vienmēr dzīvnieku izdodas atrast.

“Mums jau arī laukos ir mazliet savādāka specifika nekā, piemēram, pilsētā, jo šie mājdzīvnieki var klīst arī pa mežiem un nevienu neapdraudēt. Pirms pāris dienām bija gadījums, kad Gaviezes pusē klaiņoja suns, kas īsti nevienu neapdraudēja, bet, tā kā cilvēki jau bija zvanījuši vairākas reizes, tad ar vetārsta palīdzību suni noķērām un nogādājām patversmē,” Pašvaldības policijas pārstāve uzskata, ka pilsētās tādām lietām ir jāpievērš vairāk uzmanības, jo tur suņi klaiņo pa ielām, kur atrodas arī mazi bērni, un tas var iedzīvotājos izraisīt lielāku nedrošības sajūtu.

I. Ilstere pastāsta, ka arī pašai ir nācies vairākas stundas skriet pakaļ sunim, kas klaiņojis starp daudzdzīvokļu mājām.

Process bijis laikietilpīgs, un sunim nebija iespējams pielabināties pat ar desu. Vienīgais risinājums bijis iešaut sunim vetārsta iedoto trankvilizatoru, lai būtu iespējams viņu nogādāt patversmē.

Dienvidkurzemes novada Pašvaldības policijas priekšniece neuzskata, ka novadā ir kāda viena teritorija, no kurienes tiktu saņemts vairāk šādu zvanu – izsaukumu no visurienes ir vienlīdz daudz.

Savukārt reakcijas ātrums ir dažāds, jo novads ir liels. “Tas ir atkarīgs no tā, kur ir dzīvnieks un kur tajā brīdī atrodas ekipāžas. Un, kā jau teicu, dzīvnieki mēdz būt kustīgi un arī process var būt dažāds. Var būt tūlītēja reakcija, bet var būt arī tā, ka tas ievelkas uz vairākām stundām vienkārši tāpēc, ka dzīvnieku nevar noķert. Var gadīties arī tā, ka aizbraucam, bet dzīvnieku neatrodam. Tad atkal zvana nākamajā dienā, un nu jau viens gadījums aizņem vairākas dienas,” pastāsta I. Ilstere.

Viņa skaidro:

ja mājdzīvniekam ir čips, tad uzreiz tiek meklēti saimnieki un “Liberta” nemaz netiek iesaistīta.

Gadījumi, kad dzīvnieks nav čipots, ir apmēram puse no visiem.

Pašvaldības policijas priekšniece uzsver, ka viņi ņemot vērā to, ka lauku reģionos visiem nav tik daudz līdzekļu, lai savus dzīvniekus čipotu, un šīs darbības uzspiešana nav Pašvaldības policijas prioritāšu augšgalā.

“Protams, likums to paredz, bet valsts ekonomiskā puse arī ir lieta, kas mums ir jārespektē un jāņem vērā. Lauku apvidos mēs uz šo skatāmies nedaudz savādāk,” viņa skaidro.

Nesterilizēti, slimi kaķi visā Latvijā

Sandra Brasliņa, biedrības “Dzīvnieku SOS” pārstāve

Mēs no visas Latvijas vedam uz Rīgu kaķus, sterilizējam veterinārajās klīnikās, vakcinējam, apmaksājam rēķinus par pakalpojumu, pēc tam vedam atpakaļ un palaižam, jo mums nav, kur kaķus turēt. Šiem kaķiem nogriež kreisās auss galiņu par zīmi, ka ir vakcinēti.

Par mūsu cenām, kas ir ar atlaidi, runča sterilizēšana maksā ap 20 eiro, kaķenēm 35–40 eiro, kā kurā klīnikā.

Visā teritorijā ārpus Rīgas dzīvnieki ir katastrofālā situācijā.

Atveda mums sterilizēšanai no Bauskas novada Svitenes daudzstāvu māju pagalmiem 16 kaķus, tur neviens neko nedara!

Mums jau padod ziņu daudzi. Piemēram, cilvēks aizbrauc no Rīgas ciemos pie draugiem vai radiniekiem vai pirmoreiz iebrauc kādā vietā un ierauga tādas šausmas, kādu Rīgā vairs gandrīz nav, un tad viņš meklē, ko darīt.

Pilni pagalmi ar nesterilizētiem un slimiem dzīvniekiem. Ja to ir daudz, skaidrs, ka ir slimi un tos nevar normāli pabarot; man teikts, ka cilvēki metot tiem ēdienu ārā pa logiem.

Lai ko pašvaldības runātu, lai kādi līgumi tām noslēgti par vakcinēšanu, viss ir tikai uz papīra, īstenībā situācija nemainās.

Es viņiem esmu nepārtraukti zvanījusi, visu laiku kūdījusi: “Lūdzu, kaut ko dariet!” Paši – neko, un tikai tad, kad prasu un lūdzos, kaut ko atbild.

Lai kur es braucu, katrā vietā viens un tas pats. Lauku sētas, kurās dzīvo tantes, onkulīši, kuri vispār nesaprot, kas ir dzīvnieku sterilizācija un kam tā vajadzīga.

Ir fermas, uz kurām cilvēki aiznes un izlaiž mājās savairotus kaķus ar domu, ka gan jau pabaros. Lai ķer peles, pienu iedos.

Un tādu vietu ir bez skaita, pilna Latvija, lai gan sterilizācija sākās no 2000. gada. Un kas ir mainījies?

Izmaiņas ir tikai Rīgā (citu pilsētu nezinu), kur ieviesta noteikta sistēma, veterinārajām klīnikām piešķir pašvaldības naudu un cilvēki, uzrakstot pašvaldībai iesniegumu, var vest kaķus sterilizēt. Ķērāji strādā, un arī viņu darbu apmaksā pašvaldība.

Rīgā praktiski vairs neredzēsiet tādas vietas, kur atklāti pilni pagalmi ar nesterilizētiem, slimiem kaķiem.

Novārguši dzīvnieki cieš, otrkārt, es nesaprotu, kā cilvēki var dzīvot, ja zem viņu logiem dzīvnieki gadiem dzimst, mirst, staigā ar izpuvušām acīm, norautām astēm, lauztām kājām.

Tas ir tik drausmīgi, tādu vienaldzību nespēju komentēt.

Šādi dzīvnieki tiek vesti no jebkura novada – Ventspils, Liepājas, Jelgavas, Bauskas…  Tikko no Tārgales paņēmām, tur arī pilni dārzi ar nesterilizētiem kaķiem. Visi vasarnieki aizbrauc, un dzīvnieki paliek, nav, kas tos baro.

Kaut ko mainīt varētu pašvaldības, sākot realitātē sterilizēt. Piemēram, Jelgavas novadā situācija uzlabojusies, jo esam sterilizējuši kaķus, bet vienmēr uzrodas kas jauns – kādus kaķus atkal izmet. Savairo dzīvokļos, nevar atdot, tad palaiž, lai iet, un vairošanās turpinās.

Daudzās vietās cilvēki ir agresīvi, naidīgi pretinieki kaķu sterilizēšanai, turp pēc kaķiem es braucu tikai kopā ar policiju.

Būtu labi, ja publikācijas par šo tēmu liktu cilvēkiem domāt un kaut kas mainītos pašvaldībās, jo bezcerīgi gaidīt, ka mainīsies saimnieki.

Es pieļauju, ka ir daudz tādu cilvēku kā suņu un kaķu saimnieces Virgā. Tādi ir visi, kas dzīvniekus paņem un vairo dzīvokļos, labi zinot, ka pašiem nevajadzēs un arī nevarēs ne pārdot, ne kādam atdot.

Uzziņai

– Dienvidkurzemes pašvaldības domes saistošie noteikumi par mājdzīvnieku turēšanu nosaka, ka par klaiņojošiem, bezpalīdzīgiem vai agresīviem dzīvniekiem ir jāziņo mutiski vai rakstiski Pašvaldības policijai vai pilsētas, pagasta vai pagastu apvienības vadītājam.

– Ja informēts tiek pilsētas, pagasta vai pagastu apvienības vadītājs, tad viņa pienākums ir tālāk informēt Pašvaldības policiju.

– Pašvaldības policijai ir pienākums izvērtēt saņemto informāciju un nepieciešamības gadījumā piesaistīt dzīvnieku ķērāju, vetārstu vai dzīvnieku aizsardzības biedrību ”Liberta”.

– Gadījumā, ja ir bijusi iespēja identificēt noķerto dzīvnieku, tad par dzīvnieka atrašanās vietu tiek informēts saimnieks. Tādos gadījumos noteikumi paredz, ka mājdzīvnieka īpašniekam ir jāsedz visi ar izķeršanu un transportēšanu saistītie izdevumi.

– Par nepieciešamību sterilizēt klaiņojošus bezsaimnieku kaķus jāziņo tieši attiecīgās teritorijas pārvaldes vadītājam, kurš jau tālāk organizē to noķeršanu, nogādāšanu veterinārajā klīnikā un pēc tam atgriešanu vidē.

Avots: likumi.lv

Es domāju tā: Kam jāuztur patversmēs esošie dzīvnieki?

Paula Juhņeviča – māmiņa:

– Visticamāk, tai pašvaldībai, kuras teritorijā patversme atrodas. Zinu to, ka patversmes ir pilnas, ielās daudz klaiņojošu kaķu bez mājām. Labsirdīgi cilvēki tos kaut kad pabaro. Arī es esmu tā darījusi, kad bija ļoti žēl. Runājot par patversmēm, es neatbalstu dzīvnieku likvidēšanu, iemidzināšanu, bet, ja nav līdzekļu, par ko nopirkt pārtiku… Nezinu. 

Edgars – students:

– Nav ne jausmas. Nekad par to neesmu aizdomājies. Laikam tomēr nav pareizi, nav nopietni, ja tikai sabiedrībai jāziedo un jāziedo, lai uzturētu patversmes dzīvniekus. Trūkst kaut kādas kārtības, sistēmas. Laikam pietrūkst cilvēkos apziņas, ka tā ir atbildība – paņemt mājdzīvnieku. Pamazām jau attieksme mainās, kļūst atbildīgāka, bet ļoti, ļoti lēni.

Ilze Tomsone – skolotāja:

–  Neesmu domājusi, bet jāuztur gan pašvaldībai, gan ziedotājiem. Kaut kādu kārtību vajadzētu, bet sakne problēmai tur, ka daudzi kaķi vai suni paņem ļoti bezatbildīgi, kā rotaļlietu. Kas viņus, cilvēkus, audzinās, kas liks viņiem aizdomāties par atbildību? Tas nav vienkārši. Kovida laikā daudzi ņēma dzīvniekus, bet tagad meklē patversmes, kur atdot, kā atbrīvoties.

Gaļina Kļejenkova – pensionāre:

– Tas, kas aizved uz patversmi, tas lai arī maksā. Zinu, ka patversmēm  ziedo tie, kam dzīvnieki patīk, bet paši tos mājās negrib. Laikam nav pavisam godīgi, ja patversmei visu laiku jālūdz ziedojumi un visu laiku jāuztraucas, ko viņiem dot ēst. Varbūt valsts var kaut kā palīdzēt? Nošpricēt visus – tas būtu tā briesmīgi.

Taisija Čerņevska – liepājniece:

– Valstij. Bet tos, kas pamet vai nerūpējas, vajag sodīt, lai maksā naudas sodu. Paņēmi dzīvnieku, bet nerūpējies, – maksā sodu. Pirms sev ņēmu suni, es trīs gadus domāju un apsvēru ņemt vai neņemt, jo tā ir liela atbildība. Tagad dievinu savu suni, nevienam viņu neatdotu! Dzīvnieks ir dzīva radība, nevis rotaļlieta, kas, ja apnikusi, tiek izmesta.