Trešais maratons trīs dienās

Visus iepriekšējos labdarības maratonus T. Grēviņš pavadīja stikla studijā, tomēr šogad slavenais dīdžejs pieņēmis izaicinājumu nest ”Dod pieci!” vēsti uz Latvijas reģioniem un četrās pilsētās noskriet piecas reālās maratona distances, tādējādi ar kustību palīdzot tiem, kam kustība Latvijā ir ierobežota.

Katrs no skrējieniem notiek, pateicībā par vismaz 10 tūkstošus eiro lielu ziedojumu, kurus dāvā dažādi uzņēmumi un iestādes. Liepājas gadījumā ziedojusi Izraēlas vēstniecība Latvijā.

”Mēs ticam, ka ikvienam ir tiesības uz vides un pakalpojumu pieejamību un izmantojamību. Ticam, ka tai jābūt ikdienišķai un pašsaprotamai lietai, nevis nefunkcionālam ķeksītim institūciju dokumentos. Mēs ticam iekļaujošai un pieejamai sabiedrībai, kurā ikviens ir pilntiesīgs, varošs un darošs,” savu motivāciju iesaistīties skaidroja vēstniecībā.

”Sajūtas pēc pirmajiem skrējieniem ir brīnišķīgas. Kājas klausa, ir kārtīgi izmasētas un gatavas arī Liepājai,” pirms maratona starta norāda dīdžejs. Viņš arī pats ir šīs idejas iniciators un uzsver, ka sabiedrības uzmanība un nospraustais mērķis ir tas, kas dzen uz priekšu un neļauj apstāties.

”Es to daru tāpēc, ka neviens cits šeit to nedara. Pasaulē tā gan ir ļoti ierasta labdarības forma, proti, veikt kādu fizisku izaicinājumu apmaiņā pret ziedojumu kaut kādam mērķim,” teic T. Grēviņš.

Viņu Kungu ielā 21, kur atrodas ”Liepājas ebreju draudze” un, kur maratonam tika dots starta signāls, sagaidīja arī atklātā sabiedrības fonda ”Liepājas ebreju mantojums” direktore Ilana Ivanova un draudzes valdes priekšsēdētāja Anna Petrova. Dāmas pateicās skrējējam par iesākto darbu, vēlēja labu ceļavēju un arī dalījās ar individuālu ziedojumu maratona mērķim. ”Šie jautājumi ir ļoti būtiski un ir svarīgi, lai tos patiešām sadzird tie cilvēki, kuri var pieņemt lēmumus, kas var mainīt kāda ikdienu,” saka I. Ivanova.

Darām pēc būtības

Šā gada ”Dod pieci!” labdarības akcija veltīta vides pieejamības problemātikas aktualizēšanai un aicina ziedot to cilvēku atbalstam, kas saskārušies ar redzes, dzirdes vai kustību traucējumiem. ”Ja runājam tieši par galvaspilsētu, bet ne tikai, vides pieejamība ir mežonīga problēma. Ja runājam par visu sabiedrību kopumā, katrs pats sev uzdodam jautājumu – kad pēdējo reizi profesionāli saskārāmies ar cilvēku, kurš ir invalīds, kad esam redzējuši viņu savā darba vidē, ballītē, rokmūzikas festivālā?” jautā viens no ”Dod pieci!” aizsācējiem.

”Tas, kas visvairāk lauž sirdi, no personīgās pieredzes – pirms kādiem četriem gadiem biju mūzikas festivālā Somijā, kur vienkārši cits pēc cita garām braukāja cilvēki ratiņkrēslos. Vai šeit tas ir iespējams? Savā pieredzē nekad neko tādu nebiju redzējis. Ar sievu gājām pastaigā pa Helsinkiem un sākām pievērst uzmanību tam, cik perfekti ir sakārtota vide un, ka cilvēks jebkādā veidā var eksistēt un būt pilnvērtīgs sabiedrības loceklis. Labi, protams, varam bakstīt un rādīt, ka Skandināvija ir sociālisma paradīze, bet jautājums jau ir par to, ka mums visiem vienkārši jāatceras kaut kādi cilvēcības pamatlikumi,” dīdžejs skaidro.

”Bieži vien cilvēki, kuri pieņem lēmumus par ēku, kādu vides objektu būvniecību, kaut ko ķeksīša pēc izdara, lai šiem cilvēkiem it kā būtu forši, bet patiesībā reti konsultējas ar tiem, kam vides pieejamība ir visbūtiskākā vai nevalstiskajām organizācijām. Uztaisa kaut kā un papīros jau tas ķeksis ir, bet fiziski tā vieta cilvēkam ar invaliditāti ir nelietojama. To nav grūti mainīt. Daudz ko citu – pielāgot visas skolas vai visas dzīvokļu mājas – jā, tas būs grūti, bet pieņemt par principu, ka ir jādomā pēc būtības, nevis vienkārši ķekša pēc, to gan mēs varam. Ja mēs darām, tad izdarām pēc būtības, lai kādam no tā ir labums. Ne jau tikai cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem ir problēmas ar vides pieejamību. Tās ir māmiņas ar bērnu ratiņiem, tie ir veci cilvēki, arī kaut ar velosipēdu, braucot pa pilsētu, ir lērums šķēršļu, kas tur pavisam vienkārši varētu nebūt,” viņš piebilst.

”Katrs sākam pats ar sevi. Protams, mēs (”Dod pieci!” kolektīvs) parūpēsimies, lai šis kopīgais ziņojums tiktu nogādāts līdz Saeimas namam, valdības vīriem, bet skaidrs, ka viens nav cīnītājs. Mums visiem jābūt kopā un jāvienojas par kaut kādām lietām. Sāksim katrs ar sevi un vidi sev apkārt. Ja darām kaut ko, darām to pēc jēgas,” uzsver T. Grēviņš.