liepajniekiem.lv
– Jūs esot kļuvis pa pusei liepājnieks. Kāpēc tikai pa pusei?
– Domāju, ka esmu mazāk nekā pa pusei liepājnieks, jo fiziski šeit esmu varbūt ap 25% sava laika. Pārējo laiku lielākoties pavadu jūrā, un, protams, mani iesūc Rīga. Grozies, kā gribi, bet visa nauda ir Rīgā.
Ir bijuši vairāki mēģinājumi pārcelties uz Liepāju gan tad, kad aktīvāk nodarbojos ar kaitbordu, gan alus darīšanas fāzē.
Taču, ja visa ražošana ir Pierīgā un Rīga sastāda aptuveni 80% no uzņēmuma apgrozījuma, tad nevaru nebūt Rīgā.
– Liepāja ir pārāk mierīga?
– Nē, es domāju, ka Liepājā vienkārši ir par maz mutes. Rīgā sastaptu liepājnieku no cilvēka, kurš ir no jebkuras citas vietas Latvijā, var atšķirt pēc tā, ka jau pirmajās desmit minūtēs saproti, ka viņš ir no Liepājas.
Liepājnieks savā ziņā ir kā vegāns – tu ļoti ātri uzzini, ka viņš ir liepājnieks (smejas).
– Kas liepājnieku nodod?
– Viņš to pasaka. Domāju, ka pat rīdziniekiem nav tāda iekšēja lepnuma, kāds tas ir liepājniekiem. Sarunas pirmajās desmit minūtēs dzirdēsi tādas frāzes kā “pie mums Liepājā…”, “mēs Liepājā…” utt.
Liepājnieku pašapziņa mani fascinē, un esmu daudz no tās arī paņēmis.
Tas, protams, ir baigi forši, bet monētas otras puse – šeit ir tikai ap 60 tūkstošiem iedzīvotāju.
Vasarā te ir satriecoši, bet es šeit vairāk laika pavadu rudeņos, un, ja oktobra otrās puses trešdienas novakarē ap pulksten astoņiem iziesi cauri pilsētas centram, varbūt nevienu arī nesatiksi.
Ar visu savu pašapziņu, apbrīnojamo šarmu un auru pilsēta ir nedaudz par lielu tam cilvēku skaitam, kas šeit dzīvo.
– Vai taisnība, ka savulaik jūs uz Liepāju atpūta vējš, proti, aizraušanās ar kaitošanu.
– Jā, šī varētu būt 20. vasara, ko palaikam pavadu Liepājā.
Kad tikko biju sācis ar kaitošanu nodarboties, ar domubiedriem domājām, ka to darīsim tuvāk Rīgai un kopā ar cilvēkiem, kas varētu ar to nodarboties Jūrmalā vai Saulkrastos.
Taču arī tur ir precīzi tā pati problēma, kas šeit – liepājnieku ir tik, cik viņu ir, un 60–70 tūkstoši cilvēku ir par maz, lai būtu vērts nodarboties ar dārgā gala alus darīšanu vai kaitborda inventāru un apmācību, kas arī salīdzinoši ir dārgi.
Vienkārši tas “baseins” ar potenciālajiem klientiem ir par mazu.
Rīgā katru otro reizi, kad bijām sarunājuši tikšanos ar klientu, vējš bija pārāk mazs kaitborda apmācībām.
Divās nedēļās izbraukājām visu Kurzemes piekrasti, sākot no Rojas un Kolkas, lai apskatītos, kas jūrā Rietumkrastā notiek, un viss noslēdzās Liepājā.
Tieši tobrīd šeit notika viens no vasaras festivāliem, pilsēta bija cilvēku pilna, vējš pūta, un atmosfēra bija fantastiska.
Un tā valoda – knauši, ķopķēzis – man likās vou! Šeit ir jāpaliek!
Tā kopā ar Juri Rusiņu arī sākām, šķiet, 2003. gadā bija izlūkbrauciens, bet 2004. gadā Klaipēdas ielā pirmajā stāvā atradām mazu divistabu dzīvoklīti īrēšanai.
– Ideja par kroga “Miezis un kompānija” atvēršanu Liepājā jums kopā ar Kasparu Čekotinu esot dzimusi, jo tolaik, 2017. gadā, šeit neesot bijušas foršas vietas, kur vienkārši padzert alu.
– Nē, galīgi nebija tā, ka Liepājā nebija, kur iedzert alu. Tolaik jau arī “Darbnīcā” bija salīdzinoši pieklājīga alus izvēle.
“Miezis” Liepājā tika atvērts daļēji tāpēc, ka Rīgā aizvērām veikaliņu un “slash” bāru tirdzniecības centrā Āgenskalnā.
Divus gadus tur, “uz nullītes sēžot”, nomocījāmies, līdz sapratām, ka nav vērts cīnīties, jo šis tirdzniecības centrs nekļuva par tādu vietu, kur cilvēki nāk uzkavēties.
Kad izvācāmies, mums bija lieks inventārs – salīdzinoši labas iekārtas nelielam alus krogam, tāpēc sākām skatīties, kur varētu šādu vietu izveidot.
Rīga alus ziņā jau bija piesātināta, bet otra pilsēta, kuru zināju, bija Liepāja. Šeit resurss tīram alus krogam vēl bija.
Kopā ar Kasparu, kurš arī savulaik no Rīgas pārcēlās uz Liepāju, izlēmām, ka jāver krogs vaļā. Tā tas sākās, manuprāt, salīdzinoši veiksmīgi.
Interesanti, ka šo vietu – Juliannas pagalmu – arī ir atvēruši rīdzinieki. Šeit man vislabāk patīk tas, ka oktobra otrajā pusē, ejot no Rožu laukuma līdz Juliannas pagalmam, ceļā nevienu nesatiec, bet, paskatoties “Mieža” logā, redzi, ka lejā kāds ir.
Absolūti tukšajos vakaros šeit vienmēr ir neliela liepājnieku grupa, kas joprojām no mājas mēdz iziet sociālā kapitāla audzēšanai. Proti, uz šejieni vari atnākt viens pats arī otrdienas vakarā ziemā, un te vienmēr varēsi kādu satikt.
– Kādā intervijā pirms desmit gadiem sacījāt, ka nav mērķa uztaisīt lētāko alu pilsētā, mērķis ir uztaisīt labāko. Vai jums tas ir izdevies?
– Ja pavisam godīgi, tad domāju, ka Liepājā mums ir labākais alus. “Miezi” jau pašā sākumā attīstījām kā alternatīvu zīmolu, un šeit tirgojam ne tikai “Labieša” alu.
“Darbnīca” jau bija spērusi pirmos mazos solīšus liepājnieku izglītošanā alus pasaulē, bet kopumā uzskatu, ka “Miezis” iznes lielāko darbu pašlaik, iepazīstinot ar beļģu tradīcijām, mūsdienu kraft alus pasauli.
Tikko sadarbībā ar “Putu” uzvārījām “Liepājas IPA”, tā kā sadarbojamies arī ar Liepājas aldariem.
– Vai alus krogs ir vīriešu valstība?
– Krogs nevar būt vīriešu valstība! Alus darītava “Labietis” darbojas jau 11 gadus. Krogu pasaulē 11 gadi ir tikpat, cik cilvēkam 120. Tas nav normāls vecums, un mēs esam spējuši vairākas reizes pārdzimt.
Domāju, ka pamats tam visam ir, ka jau no paša sākuma pratām piesaistīt dāmas. Pievilinājām ar garšām, kas, runājot stereotipiski, vairāk interesē daiļo dzimumu – visi ogu ali, reizēm skābulīši.
Protams, ar izņēmumiem, bet sievietēm garšo tas, kas ir stiprs un salds.
Krogā, kurā ir kvalitatīvi vīrieši, neglābjami parādīsies sievietes, un krogā, kurā ir sievietes, neglābjami parādīsies vīrieši.
Tā ir vieta, kur cilvēki satiekas, un, ja krogā ir tikai vīrieši, tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā. Ir jāprot uzrunāt, lai uz krogu nāk abu dzimumu pārstāvji.
Otra lieta ir vecuma gradācija. Ļoti lepojos, ka gan Rīgas krogā, gan mūsu Liepājas atzarā ir izdevies ievilkt visa vecuma cilvēkus, un viņi nāk arī ar bērniem.
Diezgan bieži novērojams skats, ka tēvi, kas, stumjot bērna ratiņus, ir tik piekusuši, ka piesēž šeit uz vienu alu.
Protams, pastāv uzskats, ka alkohols ir slikts. Taču krogs jau nav vieta, kur piedzerties – tā ir vieta, kur tu audzē savu sociālo kapitālu, proti, satiec cilvēkus, apmainies idejām.
Jā, alkohols ir kā sociālais lubrikants, kas ļauj mēlei raisīties raitāk.
Protams, veselībai tas nav nekas labs, ja to sadzeras par daudz, tomēr krogs ir vieta, kur cilvēks var kļūt bagātāks ar idejām, domām par nākotni. Tas kalpo kā svarīgs sociālais institūts.
Kādreiz visi satikās baznīcā, bet kur to var darīt šodien? Feisbukā? Tas taču nav nopietni!
– Kādas idejas pašam dzimušas krogā?
– Grūti komentēt (smejas). Domāju, ka pati alus darītavas ideja dzimusi krogā. Noteikti ar partneriem visas pirmās tikšanās bijušas krogā.
Vispār pareizāks būtu jautājums: kuras idejas nav radušās krogā?
– Kā rodas “Labieša” alus šķirņu nosaukumi, piemēram, “Soho švītiņš”, “Ceriņu Didzis”, “Lenteņu kāvējs”. Cik pintes jāizdzer, lai ko tādu izdomātu?
– Pieeja ir ļoti pragmatiska, piemēram, “Soho švītiņš” ir angļu biteris. Soho ir rajons Londonā, kas ir nedaudz švītīgāks. Piemēram, grafiķis Kārlis Padegs bija izteikts švīts, vai ne?
Nu lūk, “Soho švītiņš” ir klasisks angļu biteris, kurā nedaudz ir, manuprāt, švītīgi tropiskas notis no Jaunzēlandes “Galaxy” apiņiem.
Tradicionāls stils – piesmacis britu bārs, bet tanī pašā laikā ar švītīgām vēsmām, par kurām vecāki vīri varētu teikt: “Nu tas jau nav alus.”
– Labi, bet “Lenteņu kāvējs”?
– Tas ir alus, kas pirmo reizi tika uzvārīts kā mājbrūvētāju sacensību uzvarētājs. Toreiz mājbrūvēšanas sacensībās uzvarēja pieredzējis brūveris Dainis Mazkaļķis, ar kuru sadarbojāmies.
Viņš ir viens no cilvēkiem, kuram ir ļoti niansēta latviešu valodas izjūta.
Parasti nosaukumus “Labieša” aliem domāju es, bet tad, kad viņš savu brūvējumu nosauca par “Lenteņu kāvēju”, sapratu, ka šis nosaukums ir neaizskarams.
Taču tur arī ir ļoti racionāls pamatojums – alus ir superrūgts, taču arī salīdzinoši salds, un tajā ir baigais blāķis ar grauzdētiem iesaliem. Proti, daudz ogļu, daudz rūgtuma, kas lentenim varētu ne visai patikt.
Protams, ka lenteni ar alu nešķīdina (smejas).
– Jūsu sirds piederot jūrai. Kurā brīdī tā to nolaupīja?
– Tas jau notika sen, liekas, ka bērnībā. Esmu rīdzinieks, bet divas trešdaļas vasaras pavadīju Saulkrastos. Kaut kādā brīdī sāku nodarboties ar kaitošanu, pirms tam bija arī mirkļa aizraušanās – burāšana ar tradicionāliem pūķiem.
Pēdējā laikā par vaļasprieku kļuvusi arī sērfošana un burāšana ar klasisko buru laivu.
Esmu reāli uz šejieni atpūsts no Rīgas jūras dēļ, bet tas alus pa ceļam nodrošina tikai to, ka es ar to jūru varu ņemties.
Jebkurā no ūdens sporta veidiem – burāšanā, kaitošanā, sērfošanā, vindsērfingā – tu satiec cilvēkus, kas nav trūcīgi. Piemēram, vindsērferi Pāvilostā noteikti nav trūcīgi. Tie ir cilvēki, kuri māk strādāt un kuriem vajag izvēdināt galvu. Par šo galvas izvēdināšanu vajag maksāt, un viņi ir spējīgi to darīt.
Atslēgties citos veidos man īpaši daudz nesanāk, jūra vienmēr ir pieejama.
Neatkarīgi no laika prognozes tur vienmēr ir, ko darīt, kaut vai pastaigāties gar jūru pa mežu un kāpām.
Manuprāt, jūras terapeitiskais efekts ir plašums – re, smilšu graudi, kas ir tavas problēmas, bet risinājums ir tur, tajā plašumā.
Pamatā mīlestība uz jūru man nākusi caur pūķi, tagad, uz vecumu, to papildinu atbilstoši savām iespējām.
– Kā tas nākas, ka neesat kļuvis par jūrnieku?
– Nekad nav bijusi intereses sēdēt uz pēc dīzeļdegvielas smirdoša kuģa ar klusi dūcošu motoru, skatīties tālē un gaidīt, kad beidzot būs osta un varēs doties aizliet mūli uz tuvējo krogu. No tāda viedokļa man jūra nav interesējusi.
Man saskarsme ar jūru nozīmē to, ka es tai fiziski pieskaros, bet nosacītais komercjūrnieks uz jūru neskatās kā uz rekreācijas vai atpūtas vietu, bet gan kā uz darba lauku. Man tā nav vieta, kur es varētu rakt naudu.
Vizītkarte
Reinis Pļaviņš
- Dzimis 1980. gadā Rīgā.
- Uzņēmējs, viens no Latvijas tā dēvētajiem kaitpankiem.
- Maģistra grāds socioloģijā (LU), studējis arī vēsturi, ekonomiku, nākotnes profesijas.
- Tētis trīs bērniem.
- Vaļasprieki: kaitbords, burāšana, sērfošana.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
