Pieminot janvāra barikāžu 27. gadskārtu, Liepājā viens no atceres pasākumiem piektdienas, 12. janvāra, vakarā bija sarīkots kultūrvietā “Kursas putni”. Plānotais Ulda Ozola koncerts nenotika, jo dziesminieks bija saslimis. Atmodas laika dziesmas, kas devušas tautai garīgu stiprinājumu, skanēja Janas Egles un Jāņa Rūča izpildījumā. Atmiņas par barikāžu laika notikumiem klātesošos vedināja pievērsties tam, kā jūtamies šodienas valstī, kuras brīvību aizstāvējām 1991. gada janvārī.

Uz atceres pasākumu gan ieradās pavisam nedaudz cilvēku. Tie, kas piepulcējās pēc pāris stundām, visdrīzāk nāca vienkārši atpūsties piektdienas vakarā. “Es strādāju ar audzēkņiem tehnikumā, man gribējās satikt barikāžu dalībniekus, paklausīties kaut ko jaunu. Vienu kungu gan es televīzijā esmu redzējusi, dokumentālā filmā par barikādēm. Satikšanās ar cilvēkiem vienmēr kaut ko dod,” par savu izvēli apmeklēt šo pasākumu teica liepājniece Vija Zīle.

J. Egle un J. Rūcis klausītājiem piedāvāja dziesmas ar Olafa Gūtmaņa, Velgas Kriles, Imanta Ziedoņa, Knuta Skujenieka un citu autoru vārdiem. No atmodas laika līdz šodienai tās cits citam nodevuši gan Austrasbērni, gan citi dziesminieki, kādu no tām jau uzskata par tautasdziesmu. Skanēja arī Janas sacerētās dziesmas, izpildītas kopā ar dēlu. “Olafs Gūtmanis Liepājas barikādēs bija mūsu karognesējs,” par repertuāra izvēli teica dziesminiece. Barikāžu laikā Jānim bija četri gadi, Janas vīrs kopā ar biedriem bija Rīgā, bet viņa mājās baiļojās un lūdza Dievu.

Atmiņās par barikāžu laiku dalījās medzenieks Hūgo Vācietis, liepājnieks Juris Leimants un liepājnieks sirdī, pašlaik Ogrē dzīvojošais Arvils Kramēns. “Tas bija Latvijai pats svētīgākais laiks,” atzina H. Vācietis, kas arī lasīja savu dzeju. “Barikādēs mēs visi bijām brāļi un māsas. Mēs lūdzām Dievam brīvību, un tā mums tika uzdāvināta. Viss pārējais no mums pašiem atkarīgs. Latvija ir maziņa – jātur, jāsilda un jāapmīļo. Nevajag balsot par partijām, kas tautai uzspļauj.” Arī J. Leimants pieminēja tieši lielo vienotību un drošības izjūtu. “Liekas, kā tad es, tāds jauns, varēju būt barikādēs. Jā, man bija 16 gadu. Paldies klases audzinātājai 6. vidusskolā Annai Tapiņai. Kad Viļņā iebrauca tanki, viņa teica puišiem, lai iet mājās un kādu nedēļu nenāk uz skolu, lai krievi nesavāc. Aizgāju mājās, un tur krusttēvs bija piebraucis. Kopā ar 4. ceļu pārvaldes vīriem no Nīcas, Priekules un Liepājas taisījās uz Rīgu un aicināja mani braukt līdzi,” atcerējās Juris.

Savukārt A. Kramēns kopā ar studiju biedriem, nesen atgriezušies no dienesta padomju armijā, 13. janvārī devušies uz Vecrīgu jautri padzīvot: ”Bijām pie telegrāfa ēkas. Kad sapratām notiekošā nopietnību, pieslēdzāmies dzīvo cilvēku ķēdei, nedomājot, kas tur tālāk būs.” Arvils pauda, ka latviešiem ir nepieciešamas visādas akcijas, lai būtu vienoti. Viņš nesaprotot, kāpēc no valsts, kurā ir tik daudz talantu, cilvēki mēģina tikt prom: “Tā vietā, lai šeit strādātu tikpat daudz un čakli kā ārzemēs. Es nepateikšu labāk, kā teicis Andrejs Ēķis – nevis jābrauc lasīt zemenes, bet jāaudzē tās Latvijā un jāpārdod tur!”

Vai bija vērts būt barikādēs – klātesošie vaicāja neatkarības aizstāvjiem. “Bija. Tagad neviens krievu ģenerālis nevar mūsu vīriešus aiz apkakles aizvest karot uz Čečeniju vai Afganistānu,” teica H. Vācietis. “Tas bija vajadzīgs, lai mēs šodien par to visu varētu brīvi spriest un runāt,” atzīmēja J. Egle.

18Skatīt galeriju