liepajniekiem.lv
Zelenska plānā noraidīta jebkāda teritoriāla piekāpšanās un pausts aicinājums sabiedrotajiem atcelt ierobežojumus attiecībā uz Rietumu ieroču izmantošanu mērķiem Krievijā.
Plāns arī paredz izvietot Ukrainas teritorijā “stratēģiskos atturēšanas līdzekļus, kas nav kodolieroči”, lai atturētu Krieviju no turpmākiem uzbrukumiem.
NATO valstis ir paziņojušas, ka Ukrainas ceļš uz dalību aliansē ir neatgriezenisks.
Taču ASV un Vācija ir iestājušās pret tūlītēju Ukrainas uzņemšanu, uzskatot, ka tas faktiski novestu aliansi līdz karam ar Krieviju.
Un arī NATO ģenerālsekretārs Marks Rite, lai arī nosaucis Zelenska plānu par “spēcīgu signālu”, tomēr brīdinājis, ka neatbalsta visas tā detaļas. Un gan jau runa ir par prasību pēc tūlītēja uzaicinājuma pievienoties NATO.
Pagājušajā mēnesī Vašingtonā un Ņujorkā Zelenskis uzsvēra, ka viņa valsts iedzīvotāji ir stingri apņēmušies panākt taisnīgu un ilgstošu mieru, lai izbeigtu karu pret savu valsti.
Bet karš beigsies vai nu tad, kad Ukraina atvairīs Krievijas iebrukumu, vai arī tad, kad starptautiskā sabiedrība izdarīs spiedienu uz Krieviju, lai tā to apturētu. Vai arī vienlaikus tiks izpildīti abi šie nosacījumi, kā to proponē Ukrainas prezidents savā plānā.
Kad karš beigsies, Ukrainai jāpievienojas NATO.
Bez Ukrainas aliansē šī tauta nekad nebūs pasargāta no Krievijas agresijas, kas to apdraudējusi 300 gadus, un arī Eiropa kopumā nebūs droša.
Pat negribas atgādināt Kremļa pavēlnieka plānus likvidēt Ukrainu kā nāciju. Viņš spēra soli šajā virzienā jau 2014. gadā un kopš 2022. gada februāra ar savu mežonīgo iebrukumu ir mēģinājis nospiest ukraiņus uz ceļiem.
Ar sabiedroto atbalstu Ukraina ir turējusies pretī krieviem divus gadus un astoņus mēnešus. Un tomēr nemitīgi izskan lūgumi un prasības pēc lielāka atbalsta un pēc dalības NATO.
Kopš iepriekšējā mēģinājuma nodrošināt Ukrainai dalību NATO pagājuši vairāk nekā 16 gadi – NATO samits Bukarestē, Rumānijā, 2008. gadā varēja kļūt par pagrieziena punktu, tomēr tā nenotika.
ASV toreiz tikai neilgi pirms samita mainīja savu nostāju un lielā mērā pēc toreizējā prezidenta Džordža Buša jaunākā iniciatīvas nolēma, ka tomēr atbalstīs Ukrainas dalību NATO.
Vēlu sāktā pārliecināšanas kampaņā neizdevās mainīt Vācijas un Francija nostāju – Eiropas politiskais smaguma centrs bija pret Ukrainas aicināšanu militārajā aliansē.
Abas valstis toreiz uzskatīja, ka labākais ceļš būtu centieni veidot ciešākas attiecības ar Maskavu – ar ko tas beidzās, mēs labi zinām.
Bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele vēlāk atzina, ka
bažas par iespējamo negatīvo reakciju no Krievijas iespaidoja Vācijas lēmumu pieņemšanu.
Buša vēlu sāktās kampaņas vienīgais ieguvums bija solījums, ka Ukraina galu galā iekļausies NATO, taču bez norādes par to, kad un kā.
Zīmīgi, ka tikšanās reizē Bukarestē kā viesis bija uzaicināts Krievijas prezidents Vladimirs Putins, un tieši toreiz viņš Bušam esot sacījis ka Ukraina “nav īsta valsts”.
NATO nespēja piedāvāt Ukrainai un Gruzijai virzību uz dalību, visticamāk, lika Putinam secināt, ka Rietumi neatbalstītu šīs divas valstis, ja viņš tām uzbruktu.
Pirmais eksperiments sekoja jau pēc četriem mēnešiem, kad Krievija iebruka Gruzijā.
Ja NATO 2008. gadā būtu aicinājusi Ukrainu un Gruziju sākt ceļu uz NATO, Krievija, iespējams, nebūtu iebrukusi abās valstīs un Ukrainai nebūtu jāpiedzīvo briesmīgais karš ar Krieviju.
Dalība NATO ir nepieciešama, lai atturētu no Krievijas agresijas. Putina Krievija līdz šim ir uzbrukusi tikai valstīm, kas nav NATO.
Daudzi sabiedrotie tagad atbalsta Ukrainas dalību NATO, tostarp Baltijas valstis, Ziemeļvalstis, Francija, Lielbritānija, Polija un lielākā daļa Centrālās un Austrumeiropas. Citi norāda, ka neiebilst.
Tātad atkal Vācijai būs izšķiroša nozīme. Protams, vēl būs jāpārliecina Ungārija, Slovākija un Turcija, bet ar pietiekamu apņēmību (un varbūt vēl arī dažādām citādām svirām) tas ir iespējams.
NATO sabiedrotie ir vienisprātis, ka Ukrainai ir jāstrādā pie reformām, pirms tā tiks uzņemta aliansē. Ukraiņi ir apņēmības pilni to izdarīt un jau ir panākuši lielu progresu.
Līdzīgas reformas un sistēmiskas pārmaiņas būs nepieciešamas arī ceļā uz Eiropas Savienību – politisko un ekonomisko sistēmu salāgošana ar sabiedroto kritērijiem ir šī procesa neatņemama sastāvdaļa.
Krievija, protams, nebūs mierā ar Ukrainas dalību NATO.
Bet šeit nav runa par Kremļa iepriecināšanu vai izdabāšanu tam. Runa ir par ilgstošu mieru un drošību.
Šādu lēmumu pieņemšanā Maskavai nekādu veto tiesību nav un nevar būt.
NATO vajadzētu aicināt Ukrainu nekavējoties sākt dalības sarunas, lai pēc konflikta beigām tā būtu uzreiz gatava formāli pievienoties. Eiropa nebūs droša un brīva, kamēr Ukraina nebūs NATO.
Ar pārliecību un spēku un, saprotams, lielu, smagu visu pušu darbu Ukraina var kļūt par NATO dalībvalsti. Miers Vecajā pasaulē noteikti ir šo pūļu vērts.
Kopš pilna mēroga kara sākuma daudz spriests par to, kādēļ Rietumu palīdzība ir tik laiska. Vairāki Eiropas Parlamentā no Latvijas ievēlētie deputāti šopavasar man atzina, ka kopumā Eiropa vēl neapjauš briesmas, kas draud no Krievijas.
Bijušais Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba pagājušajā nedēļā vilcināšanos skaidroja ar bailēm no tā, kas varētu sekot Ukrainas uzvarai.
Viņš piesauca PSRS sabrukumu un toreizējās Rietumu šausmas par impērijas sabrukuma iespējamām sekām.
Tā varētu būt. Daļai Rietumu politiķu Krievija ir kaut kas mītisks un reāli neizprotams, tādēļ tiem liekas, ka kopš II pasaules kara pastāvējušo kārtību kontinentā vairāk apdraud nevis Ukrainas zaudējums, bet tieši Krievijas sakāve.
Kā sacīja Kuleba –
pat tie, kuri saka, ka Ukrainai ir jāuzvar, iztēlojas, kāda varētu būt Ukrainas uzvara, taču viņiem ir ļoti grūti iedomāties, kā izskatīsies Krievijas zaudējums.
Bet Krievijai ir jāzaudē. Padomju valsts būtībā bija cariskās Krievijas impērijas turpinājums vēl pretīgākā formā; tai tā arī nelaimējās izjukt līdz galam, lai vēstures mēslainē aizskalotos visi impēriskuma dīgļi.
Impērija cenšas atgūt, tās izpratnē, “zaudēto spožumu”, un, kamēr šāds kaimiņš ir līdzās Eiropai, tā dzīvo līdzās pulvera mucai.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Saeima valsts budžeta likumprojektu nodod izskatīšanai komisijās.
Notiek drošības un ārpolitikas forums “Rīgas konference”.
Rīgas dome atbalsta vairāku pieminekļu demontāžu.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Finanšu ministrs Arvils Ašeradens Saeimā iesniedz valsts budžeta projektu.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Krievija gatavojas karā pret Ukrainu iesaistīt Ziemeļkorejas karavīrus.
Izraēla nogalina grupējuma “Hamās” līderi Jahji Sinvaru.
Moldovā izšķirīgs balsojums par valsts nākotni.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ar savu uzvaras plānu iepazīstina sabiedrotos ES un NATO.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
