Saeimas Juridiskā biroja pārstāve Lilita Vilsone uzsvēra, ka likumprojekta normām ir pretrunas gan ar likuma nosaukumu, gan citiem likumiem, piemēram Valsts valodas likumu.

Viņa uzsvēra, ka vienīgās valsts valodas statusu nosaka Satversme un Valsts valodas likums. Līdz ar to neesot skaidrs, ar kādu mērķi izstrādāts latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusa nodrošināšanas likumprojekts.

Viens no likumprojekta mērķiem esot valsts valodas lietošanas nodrošināšana, bet to jau paredzot Valsts valodas likums, kas to garantē, un neesot nepieciešams atkārtoti ierakstīt šo normu jaunā likumā.

Lai sasniegu šo mērķi, likumprojekta autori izvēlējušies aizliegt citu valodu lietošanu, tostarp privātajā sfērā. Likumprojektā tiekot minēti sabiedrībai nozīmīgi komersanti, bet neesot skaidru kritēriju, kuri komersanti par tādiem tiek uzskatīti.

Arī likumprojekta nosaukums esot pretrunā ar likuma saturu, jo nosaukumā minēts, ka likumprojekts ir par latviešu valodu, bet likuma normas runājot par svešvalodu lietojumu.

Likuma anotācijā ir pieminēta krievu valoda, kaut arī likumā tiek runāts par valodām, kas nav Eiropas Savienības valodas, atzīmēja Saeimas Juridiskā biroja pārstāve.

Vilsone norādīja, ka likumprojekta normu piemērošana būs apgrūtināta, jo vairākas no tām esot pretrunīgas un neskaidri izteiktas.

Juridiskā biroja pārstāve aicināja runāt skaidru valodu. Ja likumprojekta autori uzskata, ka Latvijā pastāv divvalodība, tad tas esot skaidri jākonstatē un jāregulē konkrēti šis aspekts. Esot jānosaka jomas, kurās krievu valodu nelieto, bet nevajagot apgalvot, ka likumprojekts stiprinās valsts valodu.

Lielākā daļa deputātu pauda, ka likumprojekts ir būtisks un pēc būtības atbalstāms. Savukārt tālākajā tā izskatīšanā esot jālabo norādītās juridiskās un tehniskās pretrunas.

Kā ziņots, partijas “Konservatīvie” politiķi virzīja izskatīšanai Saeimā latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusa nodrošināšanas likumprojektu, kas daļēji ierobežotu krievu valodas izmantošanu patērētājiem pieejamajā informācijā.

Likumprojektā reizē tiktu noteikti arī izņēmuma gadījumi, uz kuriem likums neattieksies, tajā skaitā tas neattiektos uz personu savstarpējo saziņu.

Likums paredzētu, ka sabiedrībai nozīmīgu komersantu saziņā ar klientiem valsts vai pašvaldības iestādei vai publiskas personas kapitālsabiedrībai būs aizliegts papildus valsts valodai vai līdztekus tai izmantot citu valodu, kas nav Eiropas Savienības oficiālā valoda.

Tas būtu aizliegts arī sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, elektronisko sakaru komersantiem, privātpersonu maksājumu un kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, enerģijas tirgotājiem fiziskām personām, sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem, dzīvojamo māju pārvaldniekiem, kas ir komersanti, lidostās, autoostās un dzelzceļa stacijās, taksometra pakalpojumu sniedzējiem un atkritumu savākšanas pakalpojumu sniedzējiem.

Šis nosacījums attiektos uz jebkādu uzskates materiālu, aplikāciju, tīmekļvietni, internetbanku, portālu, reklāmu vai citiem paziņojumiem, korespondenci, līguma tekstu, rēķiniem, plašam klientu lokam adresētiem materiāliem, izņemot individuālu saziņu starp darbinieku un klientu.

Preču mazumtirdzniecības vietā būtu aizliegts papildus valsts valodai vai līdztekus tai, pārdodot preces vai sniedzot pakalpojumus, izmantot citu valodu, kas nav Eiropas Savienības (ES) oficiālā valoda jebkurā no šādiem gadījumiem – vizuālā vai skaņas paziņojumā, norādēs tirdzniecības vietā vai ārpus tās, jebkurā apmeklētājiem redzamā drukātā materiālā vai interaktīvā vidē, tīmekļa vietnē, klientiem nosūtītā informācijā, ja vien klients atsevišķi rakstveidā iepriekš nav piekritis saņemt informāciju citā valodā papildus vai līdztekus valsts valodai, kas nav ES oficiālā valoda.

Šis nosacījums gan neattiektos uz preces aprakstu un ražotāja iepakojumu, tirdzniecības vietā strādājošo darbinieku saziņu ar konkrētu personu individuāli, preču attālinātu tirdzniecību un uz ielu tirdzniecību.

Tāpat paredzēts noteikt, ka darba devējiem, kas nodarbina vismaz 50 darbiniekus, būtu jāinformē Valsts Darba inspekcija (VDI), ja vismaz pieciem darbiniekiem pieprasītu zināt vai lietot valodu, kas nav ES oficiālā valoda, vai to uzskatītu par priekšrocību darba tiesisko attiecību nodibināšanai. Tas būtu arī jāpamato. VDI savā tīmekļvietnē publicētu šādu darba devēju sarakstu.

Likumprojektā paredzēts noteikt, ka darba devējam ir aizliegts darbiniekam pieprasīt zināt vai lietot tādu valodu darba pienākumu veikšanai, kas nav ES oficiālā valoda, lai nodrošinātu saziņu vairākos no likumā minētajiem gadījumiem.

Piedāvāts Valsts valodas centram piešķirt tiesības uz konkrētu gadījumu vai noteiktu laiku atbrīvot personu no likumprojekta ievērošanas.

Par likuma pārkāpšanu tiktu paredzēts administratīvā atbildība. Likumprojekts būtu spēkā no 2023.gada 1.jūlija līdz 2026.gada 30.jūnijam. Ierobežojumus varētu pagarināt, ja pēc šī laika tiktu atzīts, ka tie joprojām ir nepieciešami.

Saeimā likumprojektu iesnieguši “Konservatīvo” deputāti Krišjānis Feldmans, Sandis Riekstiņš, Ainars Bašķis, Linda Medne un Jānis Butāns.

Viņi apgalvo, ka ar likumprojektu paredzēts mazināt ilggadējas rusifikācijas sekas, izskaužot nostiprinājušos praksi ikdienas saziņā darba vidē un pakalpojumu sniegšanā līdztekus izmantot latviešu un krievu valodu, kā arī nodrošināt iespējas visiem Latvijas iedzīvotājiem ikdienā lietot valsts valodu vai apgūt to.

Likumprojekta anotācijā ir skaidrots, ka tā mērķis ir latviešu valodas saglabāšana, aizsardzība un attīstība, kā arī nodrošināt mazākumtautību pārstāvju iekļaušanos Latvijas sabiedrībā.

“Konservatīvo” deputāti skaidro, ka patlaban lielāko daļu pakalpojumu lielākie komersanti vienlaikus ar latviešu valodu sniedz arī krievu valodā. Tas nozīmē, ka Latvijā nav nepieciešams zināt valsts valodu, lai izmantotu visus ikdienai svarīgākos pakalpojumus. Savukārt, lai tos nodrošinātu, darba devēji pieprasa zināt krievu valodu personām, kas to nav apguvušas, atzīmē likumprojekta autori, norādot, ka piedāvātās izmaiņas paredz to mainīt.

“Šāda situācija kopumā veido “de facto” divvalodību, ko valsts pieļauj, pārkāpjot referendumā izteikto tautas gribu,” norādīts anotācijā, kurā arī skaidrots, ka likumprojekts neliedz pakalpojuma saņemšanas vietā ar klientu sarunāties arī krievu valodā vai adresēt klientam korespondenci personīgi krievu valodā, ja klients ir uzdevis jautājumu krievu valodā. Tāpat tas neierobežo ģimenes valodu vai fizisko personu savstarpējo saziņas valodu.

Situācijā, kad latviski runājošs jaunietis meklē iespējas uzsākt nodarbinātību, bet viņam nav krievu valodas zināšanu, pat vērojama šādas iedzīvotāju daļas diskriminācija attiecībā pret to iedzīvotāju grupu, kas izglītību ieguvusi mazākumtautību valodas (krievu valodas) izglītības programmā, vai ģimenē runā krieviski, – uz problēmu, ko iecerēts mazināt, norādīts likumprojekta pamatojumā.