Pēc ātrās limonādes malkošanas puisis pārējos pircējus apvelta ar skaļu atraugu, kuras laikā cenšas izteikt mīļotās vārdu, un jaunieši ir gatavi doties uz kasi. Te viņiem pieslīd kundze gados, stingriem pirkstiem pieķeras meitenes rokai, ieskatās acīs un jautā: ”Vai ta’ mājās tu arī zeķes pie bulkām turi?”

Meitene saprot, ka sviesta klucis lielisko šopingu ir sagandējis. Viņa paķer sviestu, kurš nu jau, liegi kūstot, piekļāvies silto skārdeņu mugurām, un dodas jogurtu virzienā. No tās dienas nevīžīgā meitene veikalos vairs nav manīta…

Ja tā būtu pasaka, mēs visi turpinātu dzīvi skaistos lielveikalos, jo ļaunā nekārtībniece būtu prom. Bet tā vien šķiet, ka viņas rēgs mitinās gan mazos piemājas veikaliņos, gan XXL izmēra iepirkšanās centros.

”Tā mēs iepērkamies veikalā! Atplēsti iepakojumi, izmētātas preces.

Ir bijis, ka svaigu gaļu cilvēki iebāž starp alkohola pudelēm. Tā ir necieņa pret veikalu darbiniekiem un citiem pircējiem.

Veikalnieku darbs jau tā ir ļoti smags, vai tiešām viņiem būtu jāvāc arī izmētātas preces?” kādu sleju par veikaliem dedzīgi komentē sieviete feisbukā.

”Šī tendence ienākusi no ārzemēm. Pati biju lieciniece Londonā kādā no veikaliem, kur, sākoties Ziemassvētku atlaidēm, pircēji ņem visu, kas pa rokai. Un tad, stāvot rindā pie kases, sāk paņemto pētīt. To, kas neder, met turpat zemē. Biju šokā,” saka nākamā, un viņai pievienojas vēl viena komentētāja ar starptautisku pieredzi: ”Tikko biju “Lidl” veikalā Palermo. Tik kārtīgi kā Latvijas veikalos tur nav bijis nekad. Tas, kas notiek šeit… tādu bardaku nevaru pat iedomāties kādā no Rīgas veikaliem.”

”Tāda ir dzīve. Kāds jauc, kāds kārto. Ja nejauktu, tad nebūtu darba, nebūtu algas, nevarētu nomaksāt rēķinus, vienkārši nomirtu badā. Katrs ir tur, kur tam jābūt. Latvijas veikalu kultūra ir pat ļoti okei,” satrauktās komentētājas mierina sieviete, kura cenšas rast mākonī zelta maliņu.

”Tā tas bija, ir un būs. Drēbēm pat paraugu izlikšana nelīdz, jo taisīt bardaku ir cilvēka dabā.

Tā vien šķiet, ja cilvēks nestrādā apkalpošanas sfērā, viņš to vienkārši nesaprot. Es pati vēl esmu no tiem ”dinozauriem”, kura paceļ nomesto, aiztaisa vitrīnas. Tā tam vajadzētu būt. It kā.”

Domāju, katrs no mums reiz ir nolicis paņemto ne tam paredzētajā vietā, apzināti vai kļūdas dēļ, nav būtiski.

Iepirkšanās drudzī gadās piemirst, ka veikala plaukti nav aplikācija, ko veikalnieks no rīta pārlādē un viss tiek sakārtots. Nē, arī rūķi tur nedarbojas, stiepdami bundžiņas un kastītes atpakaļ vietās. Tie ir reāli cilvēki, ar garām darba stundām.

Vai es gribētu, ka redakcijā nāktu cilvēki, kuri, izlasot avīzi, to saveltu bumbiņās un izmētātu visapkārt vai kāds nokaitināts lasītājs sapluinītu pirmo lapu un izkaisītu pāri manam galdam? Nu, taču nē.

Veikali mūsu pilsētā plaukst cits pēc cita, kā patērētāji mēs esam lutināti. Tomēr der atcerēties, ka veikals ir vieta, kur mēs pērkam pārtiku un apģērbu, visatļautību plauktos pagaidām neredz.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.