Vēl nesen šajā jautājumā aprunājos ar Liepājas fotogrāfiem, kuri visi atsaucīgi komentēja, ka tas prieks, ko viņi gūst, fotografējot ģimenes, ir neatsverams.

Pilnībā viņiem piekrītu, jo sajūtas ir abpusējas, un, lai arī kādi rakari būtu bērni, nekad neesmu dzirdējusi pārmetumus, tikai kārtējo – čik!, – lai taptu vēl kāda amizanta bilde, pat ja atvases mūk ārā no kadra.

Arī šogad, kā ierasts, piesakām savu fotosesiju pie fotogrāfes Kristīnes. Iepriekš meklējot fotogrāfu, īpaši piedomāju par to, lai fotomeistaram būtu pieredze ar bērniem. Tas, ka Kristīne ir daudzbērnu mamma, mani mierināja.

Mūsu ģimenes puiši ir ārkārtīgi forši, bet arī aktīvi, zinātkāri un visādi citādi ieinteresēti visos apkārt notiekošajos procesos.

Zināju, ka aizkadrā būs arī jāpasvīst, jo viņi nemēdz sēdēt klēpī saliktām rokām.

Pārkāpjot slieksnim, paveras pasakaini skaists dzīvoklis – mirdz eglīte, deg sveces, skan Ziemassvētku mūzika, virtuves galds nokaisīts miltiem, jo plānā ir gatavot arī piparkūkas.

Pirmajā brīdī dīvāniņā mums iet tīri labi, lai gan ģimenes jaunākā atvase nespēj pretoties mūzikas ritmiem un dodas draiskās dejās, ik pa laikam piedāvājot fotogrāfei piemērīt mūsu džemperus. Uz brīdi ierāpjas klēpī, bet, kad lielais brālis pamana skaisto piparkūku trauku, šie metas degustēt piedāvājumu tā, it kā nekad nebūtu mielojušies ar piparcepumiņiem.

Nākamais etaps – skaisti izrotāta gulta, kurā mazie nebēdņi uzbrūk maršmelovu traukiem, kamēr mēs iekārtojamies starp ziemīgiem spilveniem un esam gatavi kadram, jaunākais jau pūš nost sveces un čiepj iespējami dārgāko fotosesijas sastāvdaļu – fotoaparāta objektīvu.

Pāris reižu pasmaidām izglābtajam objektīvam un pēc jampadrača gultā dodamies uz virtuvi, kur abi nebēdņi, paķēruši miltus, izdarās, kā nu prot. Mēs mēģinām smaidīt, ķert atvases, vienoties kadrā un veidot atmiņas. Godīgi sakot, muguras slapjas.

Nav ne jausmas, vai bija vērts pucēties, jo tā vien šķiet, ka visu fotosesiju mazliet rūpēs savilktu seju ķeram bērnus.

”Tāpēc jau tas viss šeit ir!” smaidot iedrošina Kristīne, kad pie durvīm klauvē jau nākamā ģimene.

Fotogrāfa darbs nav tikai kadru fiksēšana un bilžu pēcapstrāde, tā ir spēja atvērt cilvēkus, pieņemt viņus tādus, kādi ir. Šī bija vieta, kur mūsu bērni drīkstēja būt bērni. Un ticiet man, viņi to izbaudīja.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.