Tie, kurus intervējam regulāri, dažkārt mēdz noklusēt būtisko, jo zina, ka presē tas tiks atspoguļots tieši tā, kā pasniegts. Tajā pašā laikā nākas dzirdēt – mediji sagroza faktus, apmelo, neizstāsta visu.

Vai zinājāt, ka jūs esat mediju balss? Žurnālists neraksta izdomātas pasakas, bet atspoguļo situāciju. Ja jūs noklusējat patiesību, tad rakstā tās var nebūt. Ar to ir jārēķinās.

Pēdējā laikā man sanācis strādāt ar strīdus situācijām. Jūtu, ka iesaistītie velk mani katrs uz savu pusi, tas ir saprotams. Fakti birst cits pēc cita, kāds aizsvilstas, izspļauj par daudz.

Saka jau, ka strīdos dzimst patiesība, kas lielākoties tā arī ir. Tomēr jāsaprot viens – mēs neesam ne soģi, ne izvēlamies puses. Noskaidrojam situāciju, ievācam viedokļus, sazināmies ar iesaistītajām pusēm, dodamies apskatīt notikuma vietu un piefiksējam.

Lielākoties kašķa būtību parāda iesaistīto teiktais.

Medijos strādājošais neieliek vārdus mutē, bet pieraksta tos. Ja jums rodas dusmas par to, kas uzrakstīts, varbūt der padomāt, kāpēc par mani rakstīts tieši tas?

Situācijas netiek izdomātas. Dialogi netiek safabricēti.

Otra lieta, kas parasti dara bažīgus, – komentāri. ”Lūdzu, noņemiet komentārus!” ne reti dzirdam pēc rakstu publicēšanas interneta vietnēs.

Necenzēti, rupji un cieņu aizskaroši komentāri tiek uzmanīti un dzēsti. Vienkārši pausts viedoklis par rakstā apskatīto tiek atstāts, pat ja tas nesakrīt ar manām vai jūsu domām. Cilvēki drīkst paust viedokli, drīkst iesaistīties diskusijās, apšaubīt, rosināt, noliegt, strīdēties.

Protams, nevienam nav patīkami lasīt to, ka kāds nievājoši izsakās par viņu darbu, pamana kādu pieļautu kļūdu vai pie kāda liela sasnieguma atstāj ierakstu: ”Tas jau nekas nav.”

Skaudrā patiesība jau ir tā, ka komentārs ir tikai rakstveidā izpausta doma. Ja tas ir adresēts tieši jums, jāsaprot, ka tā doma kāda cilvēka galvā pastāvēja, vēl pirms tika uzrakstīta. Vai mūs uztrauc tieši tas, ka pierakstīta šī doma kļūst nemirstīga, vai tas, ka citi redzēs, ko šis cilvēks par mums domā? Ka tas ietekmēs kāda cita cilvēka viedokli par mums?

Bērnībā bija mierinošs teiciens – neesmu pieclatnieks, lai visiem patiktu. Un vai vispār vajag patikt visiem? Esmu pārliecināta, ja kāds cilvēks patīk pilnīgi visiem, tas ir signāls, ka kaut kas nav kārtībā.

Lai sirdi darītu pavisam mierīgu, ieskicēsim vidējo komentāru rakstītāju. Cilvēks pusmūžā, izglītības līmenis, iespējams, zems vai vidējs. Labākajā gadījumā strādā pilnas slodzes darbu, tā kā ir nekomunikabls, attiecības izveidot grūti.

Vakarā pēc darba viņš uzvelk mājas drēbes, ieritinās klubkrēslā pie TV, pa rokai noliek sviestmaizes un alus skārdeni. Viņš ir gatavs emocionāli sakārtoties. Atver savu ”virtuālo psihologu”, ievelk gaisu, acis zib pāri datora ekrānam, un viņš komentāros izliek visas savas sāpes.

Nežēlastībā krīt tās ziņas, kuras nejauši gadās ceļā, – Kambalu kāzas, rindas jaunajā Liepājas ”Lidl” veikalā vai tas, ka Markuss Riva atkal mēģinās tikt Eirovīzijā. Klubkrēsls ir mazā cilvēka tronis, kurā viņš beidzot jūtas varens un uzklausīts.

Nedomāju, ka no viņa būtu jābaidās. Bēdīgāk gan ir tad, ja jūs ļoti vēlaties viņam patikt.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.