1935.
gada 27. oktobrī durvis vēra jaunuzceltais Liepājas Latviešu biedrības nams. 80
gadu jubileja tiek svinēta visa oktobra mēneša garumā, bet portāls šoreiz
nedaudz ielūkosies gan nama vēsturē, gan tagadnē.

Sākums

Liepājā
Latviešu biedrība pastāvēja jau no 1903. gada, un tai bija līdzīga nozīme kā
Rīgas Latviešu biedrībai. Sākotnēji Liepājas Latviešu biedrība uzturējās
Jaunliepājā, namā Rīgas (tobrīd Vakzāles) un Raiņa (tobrīd Suvorova) ielas
stūrī, vēlāk īrētās telpās Vecliepājā, Ugunsdzēsēju laukumā 2. Ideja par jaunu
Liepājas Latviešu biedrības ēku radās jau pirms Pirmā pasaules kara. Biedrība
iegādājās vairākus namus un gruntsgabalus Rožu laukuma apkaimē, lai celtu jauno
namu, taču karš izjauca šīs ieceres.

1934.
gadā Latviešu biedrības nama jaunbūvei Liepājā Rožu laukumā tika izvēlēts
arhitekta Jāņa Blaua projekts – tipisks to laiku arhitektūrai, lakonisks un
lietišķs konstruktīvisma un funkcionālisma garā. Īpašs notikums bija nama
pamatakmens ielikšana 1934. gada 10. augustā – šajā rituālā piedalījās Ministru
prezidents Kārlis Ulmanis, kurš, uzrunādams klātesošos, teica vēsturiskos
vārdus: “Lai šis nams top celts par zīmi mūsu vienotībai, spēkam un
stiprumam.” Tolaik, uzplaukstot nacionālajām idejām, Latviešu biedrības
nami tika celti lielajās pilsētās, un šīs ēkas kļuva par simboliem latviskās
identitātes nostiprināšanā tautas apziņā un kultūrā. Jauno ēku dēvēja arī par
15. maija namu – atsaucoties uz Ulmaņa sarīkoto apvērsumu.

“Apakšstāvā
gar Rožu laukumu izbūvētas modernas veikalu telpas un galvenā ieeja. Virs
veikaliem, otrajā stāvā Rožu laukuma pusē izbūvētas plašas telpas Valsts zemes
bankas Liepājas nodaļas vajadzībām. […] Ierīkots ērts direktora kabinets un
dzīvoklis trešajā stāvā. […] Celtnes labajā spārnā izbūvē teātra zāli un
skatuvi. […] Pagraba telpās izbūvēta arī biljarda zāle, bumbotava un telpas
Liepājas aizsargu bataljona vajadzībām,” tolaiku būvniecības aprakstus
1990.gadu sākumā citēja “Ceļvedis Liepājas arhitektūrā”. 

Otrā
pasaules kara laiku Liepājas Latviešu biedrības nams pārdzīvoja neskarts,
neskatoties uz to, ka Liepājas vēsturiskais centrs aviācijas uzlidojumos bija
gandrīz pilnībā nopostīts. Pēc kara beigām ēka uz 50 gadiem nonāca PSRS kara
flotes rīcībā, šeit saimniekoja Virsnieku nams. Ēka savā ziņā kalpoja kultūras
funkcijām, taču tām nebija nekāda sakara ar latvisko kultūru. Padomju
okupācijas gados ēkā darbojās Baltijas kara flotes teātris un muzejs, te notika
arī uzņemšana komjaunatnē un komunistiskās partijas rindās. 

Atgriešanās

1991.gada
1.oktobrī namu no jauna pārņēma pilsēta, virs tā tika uzvilkts
sarkanbaltsarkanais karogs, un uz šejieni savu darbību pārcēla Liepājas
pilsētas kultūras nams, kura direktore Vita Rozenberga kļuva arī par Latviešu biedrības
nama pirmo direktori atjaunotajā Latvijas valstī. Viņa namu vadīja pašus pirmos
astoņus, grūtākos un sarežģītākos neatkarīgās Latvijas atjaunotnes gadus.
Atšķirībā no daudzām citām ēkām, kuras tika pārņemtas no padomju iestādēm, nams
nebija izdemolēts, lai gan telpas bijušas ļoti nolaistas un lielā zāle
briesmīgi odusi pēc kirzas zābaku smēra. Bēdīgā stāvokli bija komunikācijas,
siltumapgāde, ar lūžņiem un dažādiem atkritumiem piegāzti pagrabi, no kuriem
tika izvesti vairāki desmiti autokravu ar gružiem.

1993.gadā
vasarā lielo zāli atbrīvoja no amfiteātra tipa podestiem. “Man spilgti
atmiņā palicis, kā veselu mēnesi dienām un naktīm strādājām, lai lielajā zālē
nojauktu amfiteātra veida slīpo grīdu. Ar bažām gaidījām, kāds būs tur no
ulmaņlaikiem apakšā saglabājies parkets. Izrādījās – tur taču nebija iedzīta
neviena nagla,” kādā no intervijām laikrakstā “Kurzemes Vārds”
atcerējās toreizējā direktore V.Rozenberga.

1998.gada
vasarā pirmo reizi pamatīgi tika remontēta lielā zāle, bet 2004. gadā tika pabeigta
vērienīga nama renovācija. 2009. gadā Liepājas latviešu biedrības nama ēka
iekļauta Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā vietējās nozīmes
arhitektūras piemineklis.

2012.
gadā Biedrības nama ēku modernizēja Eiropas Savienības Eiropas Reģionālās
attīstības fonda projekta “Liepājas kultūras iestāžu rekonstrukcija un
energoefektivitātes paaugstināšana” ietvaros.

Šodien

21.gadsimtā
Liepājas Latviešu biedrības namu apdzīvo gana raiba kompānija: kaut vai
Latvijas Rakstnieku savienība, kinoteātris, tūrisma informācijas birojs,
kafejnīca un grāmatnīca – visus nemaz neuzskaitīsi. Bet pats galvenais – šeit
mājo Tautas mākslas un kultūras centra kolektīvi. Biedrības nama direktore Vita
Hartmane domā, ka par lielu veiksmi un izdošanos var uzskatīt līdzsvaru starp
amatiermākslinieku vajadzībām un nepieciešamību uzturēt māju.

“Šodien
mēs esam atgriezušies tirgus ekonomikā, lielā Eiropas valstu saimē un globālajā
kultūras telpā šim namam atkal ir milzīga nozīme kultūras mantojuma
saglabāšanā. Mums kā ēkas apsaimniekotājiem ir pienākums strādāt tik labi, lai
nodrošinātu iespējas darboties amatiermākslas kolektīviem, kur pamatā ir tie,
kas rūpējas par latviešu kultūras mantojuma saglabāšanu. Šo funkciju visā
Latvijā veic Tautas mākslas un kultūras centri,” stāsta V.Hartmane.

Viņasprāt,
pirmās Latvijas brīvvalsts laikos ar lielo un monumentālo arhitektūru tika
rādīta valsts vara. “Bet vienlaikus biedrības namus uzskata par latviešu
nācijas kultūras mājvietu un simbolu, un tos var pielīdzināt Lielvārdes jostai,
Brīvības piemineklim, tie parāda nācijas gara spēku un stiprumu.”

“Ir
svarīgi, lai kultūras centra vadība prot noslogot telpas tā, lai amatiermākslas
kolektīvi varētu darboties, un lai brīvdienās telpas tiktu izīrētas citiem
interesentiem. Jāmeklē veidi, kā piesaistīt uzņēmējus. Tā ir liela izdošanās,
ja apmierināti ir gan komersanti, gan tautas mākslas druvas kopēji,” uzsver
direktore, un pēdējās desmitgades stabilitāte Liepājas Latviešu biedrības nama
darbā apliecina, ka Liepājā līdz šim tas ir izdevies veiksmīgi.

“Kopš
2004.gada renovācijas mums katru gadu izdevies noslēgt ar kaut minimālu, bet
tomēr peļņu. Mēs varbūt neesam varējuši atļauties lielus štatus, bet arī neesam
bijuši spiesti prasīt naudu. Katru gadu attīstām materiāli tehnisko bāzi, peļņu
ieguldot attīstībā – pērkam prožektorus, mikrofonus. Vajadzību vienmēr būs
daudz, jāskatās, kā ar iespējām,” saka direktore.

Jaunuzbūvēto
koncertzāli “Lielais dzintars” V.Hartmane neuzskata par konkurentu.
“Gada pēdējie trīs mēneši biedrības namā ir tikpat noslogoti, kā
iepriekšējos gados, un mums nav nevienas brīvas nedēļas nogales. Ir lielāki,
mazāki pasākumi un nekas būtiski nav mainījies. Tas nozīmē, ka “Lielajam
dzintaram” būs cita mērķauditorija. Mums ir cita mēroga budžeta pasākumi
un mūsu cenas ir interesantas daudziem.”

Pēdējos
gadus biedrības namā savus koncertus rīkoja 
Liepājas Simfoniskais orķestris un V.Hartmane šo veiksmīgo sadarbību
uzskata par lielu un skaistu dāvanu. No otras puses, šie koncerti nebija biežāk
kā reizi mēnesī, reizēm retāk. Tādēļ no noslogojuma viedokļa orķestra aiziešanu
biedrības nams īpaši nejutīs.

Vaicāta,
par nākotnes vīzijām, direktore ir visai lakoniska. “Būtu labi, ja mēs
šādā modelī varētu strādāt arī turpmāk.” To, kas labi funkcionē, vienmēr
var uzlabot, bet noārdīt esošo sistēmu un vietā būvēt ko jaunu, nodarbojoties
ar eksperimentiem, diez vai šobrīd būtu lietderīgi, ņemot vērā, ka Liepājas
Latviešu biedrības nams pašlaik optimāli apmierina visu iesaistīto intereses.