Liepājas muzeja mazajā zālē atklāta Agņa Šēra fotogrāfiju izstāde “Pieturpunkti”, kas tapusi, iedvesmojoties no ceļā nejauši sastaptiem cilvēkiem, situācijām un dabas ainavām. A. Šērs uzsver, ka sevi pie profesionāļiem nepieskaita un par fotogrāfu nesauc. “Man patīk apzināties to kā savu hobiju,” viņš saka.

– Cik sen esat jaunpienācējs fotomākslas lauciņā?

– Pirmsākumi meklējami aptuveni 2005. gadā. Jaunībā un bērnībā visu laiku draugu un paziņu lokā, kā jau Liepājā, apkārt bija dažādi fotogrāfi, multiplikatori un filmu veidotāji – iedvesmojos. Bildes tumšajās istabās, kā agrāk mēdza darīt, gan neesmu attīstījis, biju pārāk mazs, tolaik mani neinteresēja sēdēt tumsā un gaidīt. Kad sākās digitālā ēra, piefiksēju, ka man izdodas pamanīt kadrus labāk nekā citiem, un tas pamazām kļuva par manu hobiju.

– Iegādājāties arī fotomākslai atbilstošu aparatūru?

– Nē, viss sākās ar parastu digitālo “Sony” fotoaparātu, kurā ietilpa kādas 4–5 fotogrāfijas. Process notika uz eksperimentu pamata, pašmācībā. Nevieni kursi nav izieti. Savas bildes esmu licis internetā, mājaslapās un skatījies, kā apkārtējie reaģē, ieklausījies atsauksmēs. Liels gandarījums, ka atzīti un profesionāli fotogrāfi manas fotogrāfijas pamanīja, tas deva pārliecību turpināt. Šobrīd man vienmēr līdzi ir fotoaparāts vai telefons un es tos kadrus ikdienā arī medīju – mirkļus un reportāžas. Nekādu biznesu ar fotogrāfijām plānojis neesmu, jo zinu, ko tas no manis var prasīt. Esmu apmierināts, ka fotografēšana ir viens no maniem hobijiem. Vēl man patīk makšķerēt un ceļot – to arī bildēs var redzēt.

– Laba fotokamera vai telefons?

– Godīgi sakot, man kā neprofesionālim ļoti labi der arī telefons, tāpēc, kad pērku jaunu, vienmēr piedomāju, lai būtu laba kamera. Profesionālām bildēm gan bez fotoaparāta neiztikt. Digitālos aparātos viss notiek uz matricām, tad kadrs vairs nav dabīgs, tas kļūst pārspīlēts, pārspilgtināts. Man personīgi nepatīk tie spilgtie kadri, kuri mums izvietoti visapkārt. Arī pašam savas bildes izskaistināt vai pārtaisīt nav intereses. Jā, iespējams, kādai no tām vajag gaismas nedaudz nomainīt, bet man patīk, ka saglabājas oriģinalitāte, īstums. Uz augstu mākslu gan es nepretendēju.

– “Pieturpunkti” ir jūsu pirmā izstāde?

– Jā, tā ir pirmā, lai gan mani darbi iepriekš publicēti gan delfos, gan citos portālos. Esmu dāvinājis savas bildes Liepājas Tūrisma informācijas birojam, lai tās pilsēta lieto savām vajadzībām. Izstāde tika noorganizēta ļoti organiski, trīs gadu garumā, sadarbojoties ar muzeja direktori Daci Kārklu un izstādes kuratoru, fotogrāfu Eduardu Zariņu. Liels bija mans pagodinājums, kad viņš izstādes atklāšanā atzina, ka ir dažas bildes, kurām viņš nevar atrast, kur piekasīties.

– Ikdienā ar mākslas jomu neesat saistīts?

– Nē, strādāju apsardzes jomā – “G4S”, esmu reģionu vadītājs. Darbs ļauj braukāt pa visu Latviju, tāpēc arī kadri ir ķerti dažādās vietās. Gadās visādi – kad braucot ieraugu kadru, bremzēju, lecu no mašīnas ārā un bildēju. Ne reti gadās, ka fotoaparāta līdzi nav, bet telefonā kadrs neizskatās labi vai nelien.

– Vienai konkrētai nišai gan nepievēršaties?

– Pēc dabas esmu eksperimentētājs, konkrēti virzieni mani nesaista. Tad ir padziļināti jāapgūst tieši konkrētā joma, man pašam interesantāk ir, ja tās iespējas ir plašākas. Tiklīdz mani ieliek rāmī, nīkstu ārā. Tieši šī iemesla dēļ arī mana darba joma saistīta ar plašiem reģioniem, visu Latviju.