Nora Driķe
"Kurzemes Vārds"
– Tās ir manas dzimtās mājas “Lejasirbes” Naudītes pagastā, Zemgales līdzenumā. Jelgavas apriņķī. Mums bija lielsaimniecība. Pirmajā pasaules karā mans tētītis bija jātnieku komandieris. Pēc tam bija aizsargu priekšnieks. Apprecējās. Ģimenē bijām pieci bērni. Četri brāļi un es pēdējā – meita.
Mēs bijām mācīti tā – ja man kāds iedod konfekti, tad mums tā bija jādala uz piecām daļām, kaut vai katram drusciņa. Tiešām laba bērnība bija. Gāju Īles pamatskolā. Pabeidzu pamatskolu. 1948./49.gadā tikko biju iesākusi mācīties Dobeles vidusskolā.
– Vai 1941.gadu, pirmo padomju okupāciju arī atceraties?
– Bērns jau tādām lietām nepievērš uzmanību. Vācu laikā bijām savās mājiņās. Kad jau Jelgavā nāca iekšā krievi, vācieši atkāpās un visus no mājam izdzina – lika paņemt līdzi, ko vajag, un ar diviem pajūgiem braucām projām.
Lidmašīnas meta bumbas, šķembas lidoja uz visām pusēm, un pēkšņi mums mammīte pazuda. Kliedzu un raudāju. Paldies Dievam, labi bija, bija tikai apmesta ar zemi. Man no uzlidojumiem bija ļoti bail.
Sākumā palikām pie kaimiņiem. Pie mums mājās dzīvoja arī vecmāmiņa, grosīte. Viņa neparko nebija ar mieru no mājām iet ārā. Bet vācieši viņu izcēla, iesēdināja motocikla bagāžniekā un atveda pie mums.
Drīz gājām tālāk. Visi kaimiņi gāja, ceļi bija pilni cilvēkiem. Divas govītes bija mums līdzi.
Krievs nāca virsū, vācietis atkāpās, gājām arī mēs arvien tālāk. Kad pienāca kapitulācijas diena, bijām jau Kabilē. Braucām mājās cauri Pokaiņu mežam, tas netālu no mūsu mājiņas, un redzam, ka mājas ir sagrautas. Palikuši tikai skursteņi un mūri.
– Kur tad jūs palikāt?
– Blakus, pie kaimiņiem. Tur mēs dzīvojām četras piecas ģimenes. Katrs savā istabiņā. Vecāki sāka visu no gala, tētītis uzcēla māju no jauna. Viss no sākuma. Mežā koki bija sakrituši. Palīdzēja kaimiņš kaimiņam, jaunākais brālis arī bija mājās.
– Droši vien jums tad arī daudz bija jāstrādā – vai arī jūs audzināja kā saimniekmeitu, kurai nekas nebūs jādara?
– Nē. Paši gājām ganos, visu darījām. Vienīgi mammītei bija palīdze, kā nekā bija lielsaimniecība. Bet kaimiņi gāja palīgā kaimiņiem.
Pirms dažiem gadiem braucām skatīties manas dzimtās takas. Nevarējām tikt vairs klāt. Vecais ceļš aizaudzis, kur bija mūsu saimniecība, tagad ārzemniekiem ferma, ceļš no citas puses. Kad to uzzinājām, nemaz vairs tālāk nebraucām.
Pēc kara tētim ar brāļiem noteikti jau bija sakari ar mežabrāļiem. 1947.gada rudenī divi jauni puiši atnāca pie tēta ciemos. Kad viņi aizgāja, tētītis teica – nu, bērni, mums jābūt uz visu gataviem, bet mēs nedrīkstam atteikt, mums jāpalīdz. Devām viņiem pat pajūgu uz nakti. Mazgājām puikām veļu, pārtiku devām. Partizānu bunkurs atradās kādus trīs kilometrus no mūsu mājām. Tādu kā mēs, atbalstītāju, apkaimē bija daudz, bet mēs cits citu nezinājām. Tētītis, jaunākais brālis Elmārs un es ņēmāmies ar partizāniem. Elmārs arī bija Īles bunkurā, bet kaujā gan nepiedalījās, tobrīd viņš bija mājās. Es biju sakarniece. Mammītei netālu dzīvoja māsa – viņas ģimeni 1949.gada 25.martā izveda.
Partizāni bija bijušie leģionāri un tie, kuri negribēja iet dienēt [krievu] armijā. Bija jau kādas ziņas, ka būs atkal izvešana, un viņi gatavojās cilvēkus aizstāvēt. Tāpēc 17.martā 760 čekistu cīņā pret 27 partizāniem Īles bunkuru uzspridzināja, dzīvi palikušos saņēma gūstā. Partizānus atklāja, jo bunkurā iekļuva čekas spiegs.
Es partizāniem nesu ziņas, bet bunkurā gan nekad nebiju bijusi. Kad tētis kaut ko dabūja zināt, kas notiek pagastā vai kas notiek politikā pasaulē, tad man bija tas viņiem jāpaziņo. Ziņas glabāju galvā.
– Bijāt sakarniece.
– Lielākoties pa naktīm ar zirdziņu jāju, izlīmēju visādas proklamācijas.
– Viņi iedeva jums izlīmēt?
– Jā.
– Un kas tur bija rakstīts?
– Aicinājumi cīnīties par brīvu Latviju. Ja viss bija mierīgi un klusi, tad pielīmēju pie izpildkomitejas durvīm, uz afišu stabiem. Protams, tas bija bīstami.
– Tad jūs bailes pazīstat.
– Tajā brīdī nebija bail. Bail man bija izsūtījumā. Tētis pateica – bērni, ja kas notiktu, mazāk stāstiet un runājiet. Sakiet, ka jūs neko neatceraties, neko nezināt. Un tā es arī teicu. Un par to arī dabūju…
Tikai reiz, cauri Īles mežam jājot, bija bail. Zirgs pēkšņi uzslējās stāvus. Labi, ka paspēju viņam apķerties ap kaklu, krēpēs, un turos. Vai no vilka satrūkās, nezinu. Pa tumsu viss bija jādara. Bet tas nebija bieži – varbūt reizi mēnesī. Vairākus gadus. Bet satikšanās bija bieži mūsu mājās.
Viens no viņiem bija arī Zihmaņu Modris. Modrītis ar manu brāli Jāni gāja vienā klasē un pat vienā solā sēdēja. Viņš no Tērvetes nāk. Brālis vācu laikā Tērvetē gāja skolā, jo tur tētis kara gados rentēja otras mājas. Vēl tur bija Alfons Kalniņš, mūsu kaimiņš, kuram tēvs bija aizsargs. Jānis nebija Īles bunkurā, viņu paņēma krievu armijā, bet, kad atklāja, ka bijis leģionā, [aizsūtīja uz gulagu]. Īles bunkurs jau neradās nejauši. Tam sākums bija Stompaku purvā, Latgalē.