Priekšstats, ka Liepājā jau nu var atrast, kur strādāt, īpaši vīriešu cilvēkam, salūst dažādu apstākļu sakritību priekšā.

Jā, ver jaunas ražotnes, kāda atkal tiek paplašināta utt. Bet tik viegli nemaz nav, īpaši, ja zini, ko meklē un kur tu vari izmantot savas spējas un prasmes.

Vairāku mēnešu garumā, kad katru dienu pārlūkoti darba sludinājumi,

var pārņemt izmisums un iekrist bedrē, no kuras izrāpties ir ārkārtīgi grūti.

Jo, kādēļ mēs pamatā strādājam, – lai nopelnītu naudu un varētu paēst, apģērbties, apmaksāt rēķinus, audzināt bērnus utt.

Šomēnes jaunā režisore Elizabete Balode skatītāju vērtējumam nodevusi īsfilmu “Unbind”, kas pievērš uzmanību sabiedrībā bieži pārskatītai tēmai – mentālā veselība.

Kinodarba saturs uz mani atstāja daudz dziļāku iespiedu, nekā sākotnēji varēju paredzēt. Uz ekrāna

notiekošais atgādināja, kam gāja cauri man tuvs cilvēks, tiesa gan, ne tik smagā formā.

Bija viegli identificēties ar to, kas notiek uz ekrāna, līdz ar to patiesi just līdzi.

Viss aiziet šķērsām, kad galvenā varone saņem telefona zvanu, kurā darba devējs paziņo, ka neesi vairs vajadzīga, esi atlaista. Tas, protams, ir nepatīkams pārsteigums, bet skats uz nākotni saglabājas cerīgs – mēģinās atrast ko citu.

Dienas rit, atteikumu skaits aug, neveiksme pēc neveiksmes, un viss iezīmējas arvien tumšākos toņos, turklāt tiek “pieslēgts” alkohols, ieskatīšanās pudelē kļūst par ikdienu.

Varone vienkārši netiek galā ar tā brīža situāciju.

No laimīgās un idilliskās dzīves nekas nav palicis, un, nespējot dzīvesbiedrei palīdzēt,

vīrs beigās izlemj viņu atstāt, aiziet no elles, kādā dzīve pārvērtusies.

Es kā skatītāja savā prātā tobrīd saucu: “Nē! Kādēļ padevies, kādēļ šādā grūtā brīdī atstāj savu mīļo cilvēku vienu!” Jo dzīve jau nesastāv tikai no labā un jaukā, bet ir arī skumjas, bēdas, dusmas…

Bet mēs esam dažādi, un filmā izvēlētais pavērsiens ir šāds.

Ja meklētu reālajā dzīvē, domāju, ka daudzās ģimenēs situācijas bijušas līdzīgas, jo zināšanu, kā palīdzēt savam līdzcilvēkam, īsti nav. Turklāt, ja esi centies, bet bez rezultāta.

Iedot citu virzienu šā brīža kursam, iespējams, varētu kāds speciālists.

Taču ne tikai par šo filmas epizodi sāpēja sirds. Pārim bija mazs puika. Negribas par daudz pateikt priekšā, ja nu radīsies iespēja redzēt šo filmu, taču ticu – ģimenes tētis pieņemtu citu lēmumu vai rīkotos citādi.

Bet nav iespējams paredzēt nākotni, un

dažkārt tikai neveiksmīgu apstākļu virkne noved pie ārkārtīgi skumjām beigām.

Ar savu kinodarbu režisore vēlējusies pievērst uzmanību problēmai, kas mūsdienās ir aktuāla, nebaidoties, ka tas var sanākt depresīvi, ar negatīvu pieskaņu.

Filma “plēš vaļā”, kā to raksturo iesaistītie aktieri un reizē spriež, ka skatīšanās acīs problēmai, iespējams, ir risinājums. Nevis izliekamies, ka tā nav. Runāt un runāt tagad, kamēr nav par vēlu.

Bet, ja pats ar to nesaskaries, palūkoties apkārt, vai kādam citam nav vajadzīga palīdzība, atbalstošs plecs, uzmanība, jo bieži vien nezinām, kas notiek aiz cita mājokļa durvīm.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.