Un to ir grūti pastāstīt, pašam jāredz, jāpiedzīvo – mazās un trauslās koku lapiņas, ziedošos pūpolus un lazdas, saulainās zeltstarītes, vizbulītes, dzērvju klaigas, cīruļu treļļus…

“Pavasarī svarīgs un aplūkošanas vērts šķiet katrs sīkums,” savā profilā feisbukā raksta dabas eksperte Agnese Priede, vārdos ietērpjot arī manas sajūtas. “Vienkāršā iemesla dēļ – ka esam noilgojušies.”

Bet eksperte tomēr sevi precizē: “Tiesa gan, diez vai tie ir sīkumi, jo

dabā nav sīkumu, ir tikai nevērība, kas nepamana svarīgus notikumus, neprot saāķēt kopā pareizos āķīšus un tāpēc nepiešķir kaut kā esamībai nekādu nozīmi –

it kā tās tiešām nebūtu.” Nevar nepiekrist!

Bet modušās ir arī ērces, odzes un citi kustoņi, tāpēc modrība jāsaglabā, arī labsajūtā iekšēji murrājot un baudot mieru pie dabas.

Aizvadītajā nedēļas nogalē, svinot Lieldienas, iekrita četras brīvas dienas, un daudzi to izmantoja, lai dotos prom, ārā no pilsētas.

Ne visi, protams, tūlīt steidza zaļumos, lai uzpildītos ar tīru gaisu, saulītes un zemes enerģiju.

Kaut gan ticu – dažas stundas pastaigai būs veltījuši lielākā daļa atpūtnieku, kārtējo reizi secinot, kur paliek dienas, mēneši… Šķiet, gads tikko sākās, bet nu jau viena ceturtā daļa no tā paskrējusi.

Daudzās brīvās dienas ļāva apciemot tuvākus un tālākus radus, draugus, ko noteikti gribējās satikt. Arī tikšanās ar saviem mīļajiem uzlādē, principā jau jebkas, kas sniedz pozitīvas emocijas.

Un, ja jau esam izvīstījušies no mājām, parasti gribas redzēt kaut ko vēl, kas notiek un ko var uzzināt par vietu, kurā esam nonākuši.

Ja sanācis ceļot ar bērniem, protams, jāapbruņojas ar pacietību. Kādu programmu sastādīt, ko darīt, svešā malā nonākot? Un ko darīt ar kultūras aktivitātēm?

Jautājums, uz kuru atbildi rast nav tik viegli, ņemot vērā, cik dzirdēti, lasīti apmeklētāju šausminošie stāsti par to, kā nekulturālie bērni izjaukuši vai sabojājuši mūzikas koncerta vai teātra izrādes baudīšanu.

Zinu kādu drosmīgu mammu, kas savu meitiņu jau no zīdaiņa vecuma iepazīstināja ar muzejiem un mākslu un joprojām to turpina, tagad viņa ir skolniece.

Man pašai tas ir ļoti svarīgi, tāpēc nekad nav bijušas šaubas, ka turpināšu to baudīt arī pēc bērna dzimšanas, sieviete saka.

“Es pati, piemēram, muzejos jūtos lieliski, tāpēc centos arī meitu iepazīstināt ar muzejā ievērojamo etiķeti, ko un kāpēc drīkst vai nedrīkst aiztikt.

Esmu dzirdējusi teicienu, ka grūtniecēm un maziem bērniem ir jāskatās uz skaistām lietām, tad arī mazulis aug skaists.

Nezinu, vai tā ir taisnība, bet skaistums par ļaunu nenāk.”

Kopš pavisam maza vecuma meitiņai rādīts un stāstīts, kas gleznā attēlots, kādas krāsas, tekstūras tur pamanām, kādas emocijas mākslas darbi mūsos raisa.

Pieaugot sarunas ar bērnu raisījušās arvien jēgpilnākas, dažus māksliniekus viņa jau atpazīst, piemēram, Purvīti un Rozentālu.

Ģimene daudz atpūšas arī svaigā gaisā. Un liels esot prieks, kad meita iesaucas: “Skaties, tur ir Purvītis!” Ar to viņa domā dabas ainavas, kādas patika gleznot Vilhelmam Purvītim.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.