Man itin nemaz nav jautājumu, kādēļ daudzi izvēlas ar savu problēmu nemaz nevērsties pie daktera vai rīkojas no sērijas, ka “vēl jau tik traki nav, vēl varu paciesties”.

Un tad galu galā līdz ārstam nonāk jau ar ielaistu ligu un ārstēšana ir sarežģītāka un dārgāka.

Tā kā neesmu cilvēks, kuram patīk sevi spīdzināt, – ja ir sāpes, meklēju dakteri. Šonedēļ izbaudīju, ko nozīmē apmeklēt speciālistu bez iepriekšēja pieraksta.

Kakla sāpes cietu visu nedēļas nogali, ar prieku sagaidīju pirmdienu, kad visi atkal strādā, bet reizē bažījos, kā man ies ar tikšanu pie ārsta.

Aprakstot situāciju, sazvanītais ģimenes ārsts nosūtīja uz konsultāciju pie otolaringologa. Tas galīgi neiepriecināja, jo ģimenes ārsts apstiprināja to, ko jau zināju, – visur ir garas rindas.

Ar uzmundrinošu – mēģiniet! – arī notēmēju uz sev tuvāko ārstniecības iestādi.

Par laimi, šeit pieņem arī bezpierakstniekus, tikai jāsēž rindā.

Aiziet pusstundu pirms ārsta darbalaika ir diezgan liela kļūda, ja vien nav mērķis, rindā gaidot, izlasīt romānu. Priekšā – astoņi cilvēki. Samierinoties ar realitāti, kļuvu par devīto numuru.

Un nebiju beidzamā, aiz manis rindā iestājās vēl, pie skaita pieci man jau sajuka. Un pa vidu vēl bija mazi bērni un zīdainīši, kurus pieņēma bez rindas.

Es apbrīnoju šo dakteri – par to, cik pacientu viņa todien pieņēma!

Daudz, daudz vairāk nekā pieraksta tabelē. Un pa visu šo laiku viņa tikai vienreiz iznāca no sava kabineta.

Vai ārsti vispār dodas uz tualeti? Atzīšos, ka es negāju uz tualeti visas četras gaidīšanas stundas, tāpēc ka man vienkārši bija bail pazaudēt savu kārtas numuru.

Lai gan realitātē kabinetā pirms manis, cilvēka, kurš pacietīgi gaida savu kārtu, iekļuva vairāki, kas atnāca un iestājās pēc manis.

Jo nekaunīgāks esi, jo ātrāk tiec pie mērķa. Diemžēl arī šeit.

Turklāt vienā brīdī iestājās haoss, kādam pazaudējot, aiz kā rindā atradies. Un, ja kāds aizsteidzas priekšā, šajā situācijā neviens nepiedod. Tad ar paceltām balsīm tiek noskaidrots, kurš tad īsti un kad atnācis.

Meklējot gaišo stariņu tajā visā, priecājos, ka mani todien vispār pieņēma un man palīdzēja. Pēc vizītes bija skaidrs, ka ar izsmidzināmajiem līdzekļiem un sūkājamām tabletēm nebūtu līdzēts. No sirds paldies!

Un vēl man bija prieks par tētiem, kas iesaistās rūpēs par bērniem. Rindā gaidot, saskaitīju vismaz četrus tētus, kas atveda savas atvases, viņi devās pie dažādiem speciālistiem.

Rūpes par bērniņa veselību vairs negulstas tikai uz mammu pleciem, bet šis pienākums tiek dalīts. Pasaule šajā ziņā mainās, un ļoti gribētos, lai kaut kas mainās arī medicīnas nozarē. Ļoti vajadzētu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.