Pēc statistikas, Latvija ir vienā no pirmajām vietām Eiropā bērnu traumatisma ziņā. Es pati darba dēļ esmu intervējusi speciālistus par šo tēmu, un intervijas pēc tam bijušas izlasāmas avīzē. Es daudz ko zinu un lieku aiz auss, bet dzīvē notiek visādi, kā pierādījās arī šajā reizē.

Tā jau saka, – nelaime nenāk brēkdama. Vecākais dēls guva traumu brīdī, kad kaut kas tāds nevienam nenāca pat prātā. Tas notika ģimenes izbraukuma laikā Ventspilī vienā no bērnu izklaides vietām – piepūšamajā atrakcijā.

Nebija tur piebāzts ar tādiem pašiem lēkātājiem, nebija grūstīšanās vai dauzīšanās, vai skraidīšanas, kas varētu pie kaut kā tāda novest. Dēls, pa pakāpieniem uzrāpies līdz augšai, vienkārši uz dupša šļūca lejā… Attapāmies traumpunktā – ieplīsis kreisās rokas apakšdelma spieķkauls! Pirmais ģipsis mūsu ģimenē!

Par laimi, nav lūzuma, un esam ārkārtīgi priecīgi, ka viss beidzās tā.

Todien traumpunkts bija ”pieprasīts”.

Mums nācās pagaidīt rindā, līdz tikām pie traumatologa, jo viņš tobrīd bija aizņemts ar kādu citu mazo pacientu, kam arī bija gadījusies nelaime. Apskatot dēla savainojumu, dakteris atklāja, ka nesen bijis puika, tikai nedaudz vecāks, ar identisku traumu, kas gūta skeitparkā. Viņš mierināja, ka šāda trauma bērniem ir raksturīga un viss būs kārtībā.

Esam pateicīgi, ka pretī bija cilvēks, kurš nenosodīja, nestrostēja, nelika mums justies kā sliktākajiem vecākiem uz pasaules, bet vienkārši darīja savu darbu, jo dažādu emociju gammu jau bijām izdzīvojuši pirms apskates.

Kopš šī notikuma pagājušas vairākas nedēļas, un ģipsi tuvākajās dienās ņems nost. Taču visā šajā notikumā ir vēl kāda nianse, kas kārtējo reizi iezīmēja skumjo situāciju medicīnas nozarē.

Traumpunktā rekomendēja pēc 7–10 dienām atrādīt roku traumatologam. Es jau nojautu, ka

Liepājā tas varētu būt pagrūti.

Tas, ka bērnam ir trauma un pēc konkrēta laika vajadzētu to apskatīt, nepiešķir ”zaļo koridoru”. Zvanot uz vairākām vietām, man piedāvāja datumus jau stipri pēc ieteiktā termiņa. Pierakstu dabūju 16 dienas pēc traumas gūšanas, tas bija tuvākais, ko kāda no medicīnas iestādēm Liepājā varēja piedāvāt.

Protams, pierakstījos, bet administratore mani iekļāva rindā uz vēl vienu citu datumu, daudz agrāk, – ja nu kāds no pieraksta atsakās.

Un mums ar dēlu paveicās!

Kāds tiešām atteicās, un varējām pie speciālista tikt, vien atlika par vizīti samaksāt 30 eiro.

Apdrošināšanas sabiedrība ”ERGO” izsecinājusi, ka jūnijā lielākā daļa bērnu traumu nav saistītas nedz ar ļoti pārgalvīgiem piedzīvojumiem, nedz ekstrēmiem sporta veidiem.

Visvairāk negadījumu, kuros gūti kaulu lūzumi un saišu sastiepumi, piedzīvoti pavisam vienkāršu nodarbju laikā – braucot ar velosipēdu vai spēlējot bumbu. Būsim uzmanīgi!

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.